19:14:
galva sāp tik nežēlīgi, ka rāpot pa sienām vēl būtu mazākais, ko šobrīd darīt. Bet kuram gan tas interesē? Skatos uz sapnī redzēto nazi uz galda un mazliet nodrebu. Tai pat laikā gribas pielikt punktu un viss. Man apnicis, esmu nogurusi. Tāpat motivācija un iedvesma sen aizmirsusi par manu eksistenci. Pamazām ķermenis brūk kopā un 13 pakāpieni augšup prasa lielu piepūli. Mēģinu palasīt, lai aizdzītu murgainās domas, bet neiespējami. Acis sāp, salasīt neko nevar un nav spēka noturēt rokās pat žurnālu, nerunājot jau par uztveri,kad tiek izlasīta pirmā rindkopa. Tikpat labi tas viss varētu būt uzrakstīts islandiešu valodā.Mēģinu savākties un sākt domāt. Neizdodas. Auksti sviedri un trīcošas rokas. Nu nav labi ar mani, tikai nesaprotu, vai vaina veselības stāvoklim vai viena smadzeņa punkta īssavienojumā. Būtu mazliet vairāk spēka, aizbēgtu, bet esmu kā guļošs dārzenis, kurš, lai kādam vēl kaut ko pieradītu, mēģina pakustēties. Lieku cerības uz pavasara atnākšanu, bet ja tas nelīdzēs, tad nu gan jāsakravā savs koferītis un prom no visiem, lai vienatnē izlemtu,ko darīt-izbeigt šo seriālu vai celties un darīt. Abos gadījumos nepieciešama saņemšanās, kuras man katastrofali trūkst.Viss spiež un griež kopā, tāpēc rodas tikai dusmas-nu nafig tā vajag?! Pietrūkst atbalsta? kam? Velns parāvis, tās galvassāpes! Jāatzīst, ka pietrūkst draudzenes, kurai izkratīt sirdi un vāvuļojot pašai atbildēt uz visiem jautājumiem. Laikam jau tas saprotošais skatiens, apskāviens un uzmundrināšana ir vairāk nepieciešams nekā biju iedomājusies. mazliet tikai jāpagaida un tad jau atkal būs kam paraudāt uz pleca.
