| |
[Jan. 17th, 2020|05:43 am] |
Es parasti nepametu sievietes, sievietes pamet mani. Es esmu pametis divus gejus. Mani neapmierina šī uzvedība, es tagad eju tālāk. Es esmu kā bērns un kā new age rokstārs, kā arī gots un hipijs. Es esmu ļoti sevi apzinošs un introspektīvs, neviens nespēj mani saprast, bet man ir grūti iziet no sevis apziņas, lai interesētos par citu problēmām īstajā vietā un laikā. Es to daru tikai pieklājības pēc un, lai pastāstītu par savām problēmām. Bet es esmu palīdzējis cilvēkiem tur, kur citi nepalīdzētu. Piemēram, lielākā daļa cilvēku neizmitinātu savā istabā cilvēku, kas tikko gulēja trepēs. Man simpatizē visādi šizīši, narkomāni un bezpajumtnieki. Es esmu tur bijis un zinu, kā tas ir, bet briesmīgākais ir vientulība. Kad mēs dzīvojāmies pa Bellevillu skvotā un teltī pie ezera, mēs dzīvojām graustā un līdām lielveikalu miskastēs pēc dienišķajiem saldumiem (normāla ēdiena tur nebija, tikai tortes, bulciņas un šokolāde). Mēs to darījām sporta pēc, jo bija jālien pāri sētai. Citreiz mēs nozagām pienu no noliktavas. Mēs nebijām miljonāri, bet mums bija jautri. Mēs kurinājām ugunskurus pie ezera un runājāmies. Nakšņojām zem zvaigžņotām debesīm, es gribu atkal to brīvību un komunikāciju un dabas smaržu. Galvenais nav nauda, galvenais ir komunikācija un piedzīvojumi. Bet komunikācija nenozīmē, ka tev apkārt ir daudz cilvēku, tu esi kaut kādā debīlā tusiņā, kur visi cenšas būt cits par citu skaļāki. Komunikācija ir sēdēt naktī pie jūras ar pareizo cilvēku. Un tad viss Visums ir ar tevi un Avots tevi nēsā uz rokām. Ir lietas, kas paliks tikai pagātnē. Mēs uzliksim helmetu un iedzersim proteīna tabletes, iesim uz darbu un mājās. Dzīve ir pelēka filma līdz beidzot notiek KAUT KAS, drīzāk negaidīts. Tuvākos divus gadus mēs pieredzēsim diezgan daudz teroraktu un globālisma elites centienus sēt bailes un naidu starp reliģijām, lai uzsāktu trešo pasaules karu. Amerikāņi speciāli atstāja Irākā savu militāro ekipējumi - tankus, bruņumašīnas u.c., KO SAVĀCA radikālie musulmaņi (Islāma valsts). Viņiem vajag, lai karš turpinās. Pēc diviem gadiem šī planēta būs mainījusies enerģētiski un cilvēkus vairs nebūs iespējams apmānīt. Un viņi spēs radīt savu prieku. Negatīvajām ziņām vairs nebūs nozīmes. Un, kad mēs radīsim savu prieku, tumšā puse sapratīs, ka viņiem spēlīte ir beigusies. Mēs būsim Ādami un Ievas un ieiesim jaunajā pasaulē ar savām dvīņu liesmām. Bet vai mēs ieiesim pa šīm durvīm ar lepni paceltu galvu vai lienot uz ceļiem - tas atkarīgs no tā, kā mēs tiksim galā ar tuvākajiem diviem gadiem. Es mīlu tevi, dvīņu liesma. Tu augustā sēdēji savas mājas dārzā un runāji par uzticēšanos Kosmosam. Un tu smaidīji un tavs skatiens bija nenofiksēts. No Debesīm krita ziedlapiņas tev uz galvas, bet tu tikai runāji un runāji. Un mēs redzējām, ka visa pasaule ir iegājusi jaunajā pasaulē. Un tad tu prasīji sava dēla klātbūtnē, kā man iet un es teicu, ka man iet tā, ka es esmu tevī iemīlējies. Un tu man skatījies acīs un smaidīji un tavā galvā bija vīns. Es toreiz gandrīz sāku raudāt no laimes, bet tagad man gribās raudāt no skumjām. Bet mēs ejam tālāk un nekas nekad nebeidzas.
https://www.youtube.com/watch?v=U0Z3SoRPbS4 |
|
|
