ludza - kresķiki noļiki

vot kāda štelle. ir milzīga sajūta, ka man nepieciešama tāda pati sakārtošana kā manam darba galdam. pilns ar apšvīkātām lapām, kuras īsti ārā nevar mest, jo tur sarakstīti mani ķellējumi un breinstorms par projektiem, tātad būtībā derīga informācija. tikai absolūts klasifikācijas trūkums. tātad - ko es daru? izšķiroju lapiņas, galīgos skribelējumus ar suņu zīmējumiem un švīkām, kas parasti top telefonsarunu laikā, metu ārā. pārējos sadalu projektu kaudzītēs. tad iekšā kabatiņās un visbeidzot mapītēs hronoloģiskā secībā. galds tīrs un kārtīgs.

tāpat prasās ar manām domām, kas gadiem velkas pakaļ un neliek mierā. pilnīgi prasās tāds galīgais lēmums uz katru no tām, zīmogs ar "denied" vai "accepted" virsū un atvilktnē iekšā. vot, tur šmariks juris, divpadsmitā klase - pirmais puisis, kas mani pameta. aha, bija sāpīgi, bet piedodu. tātad zīmogs "piedots" un marš plauktiņā. vot, tur aerobikas sacensības, piektā klase - mani ielika rezervistos, kur lika tikai pavisam tizlās meitenes. aha, pārdzīvoju nenormāli, bet esmu izaugusi galīgi ne tizla taču, varu riteni stibīt katru dienu augšā lejā no saviem bēniņiem. tātad zīmogs "corrected" un plauktiņā iekšā.

nu un visu šitā. tas laikam saucas salikt sevi pa plauktiņiem. jo es gribu būt ar tendenci uz plus zīmi, bet ir lietas, kas man neļauj dzīvot. un ir sajūta, ka jālaiž viņas beidzot vaļā.