Man patīk tas, ko mācos. Tipiskais pēdējā brīža sindroms gan piemeklē arī mani, bet ir lietas, par kurām var priecāties daudz un dikti. Tikai es jūtu, ka man vajag pauzīti, laiku sev pašai. Vienatni. Ja cilvēkus, tad draugus, kas mīļpilsētā palikuši. Ja tā nevar, tad mieru un klusumu.
Istabas biedrene, sķiet, drīz dabūs doktora grādu bioloģijā vai kādu apbalvojumu jaunu dzīvības formu atklāšanā. Jau kuro reizi atrodas sapelējušas burciņas, majonēzes ar vasaras termiņu, nerunāsim par aizmirsto maisu ar kabačiem, kur kabaču vietā jau uzdzīvoja brālēns pelējums. Miskastē no atkritumiem tiek būvētas arhitektoniski neiespējamas konstrukcijas. Es neesmu pats kārtīgākais cilvēks pasaulē, bet kā var TĀ dzīvot? Diezgan drausmīgi.
Un plānošana galīgi neiet uz priekšu. Tagad studijas.
Istabas biedrene, sķiet, drīz dabūs doktora grādu bioloģijā vai kādu apbalvojumu jaunu dzīvības formu atklāšanā. Jau kuro reizi atrodas sapelējušas burciņas, majonēzes ar vasaras termiņu, nerunāsim par aizmirsto maisu ar kabačiem, kur kabaču vietā jau uzdzīvoja brālēns pelējums. Miskastē no atkritumiem tiek būvētas arhitektoniski neiespējamas konstrukcijas. Es neesmu pats kārtīgākais cilvēks pasaulē, bet kā var TĀ dzīvot? Diezgan drausmīgi.
Un plānošana galīgi neiet uz priekšu. Tagad studijas.
Čivināt