Man šķiet, ka ar to tiek stipri pārspīlēts. Bieži vien cilvēkus biedē, ka viņi ar savām sērām traucē aizgājēju, ka ir jābeidz sērot, ka nedrīkst raudāt. Bieži ir tas apgalvojums, ka 40 dienas vēl drīkst "traucēt", bet pēc tam nu gan ir jāizbeidz. Nevis savā, bet tā aizgājēja labā.
Es šeit gribētu ļoti strikti nodalīt divas lietas - reālu mirušā traucēšanu un psiholoģiskus personīgos procesus.
Uzskatu, ka reāli mirušo traucē trīs lietas:
1. Izsaukšanas rituāli. Maģiska mirušā izsaukšana no aizsaules. Reti kurš patiesībā spēj viņu izsaukt, bet ir iespējams kaut kas tāds kā nemitīga, tracinoša zvanīšanās pa telefonu, un mirušais to telefonu var nevarēt uzlikt uz klusuma režīmu, jo pats vēl jūtas piesaistīts. Jā, tas reāli traucē. Iedomājieties, ka jums visu laiku zvana cilvēks, kas jums ir tuvs, bet jūs nevarat vienkārši pacelt un parunāt. Jums ir jānolaižas no jūsu 100 stāva un jādodas uz viņa dzīvokli, un jūs tāpat spējat parunāt ar viņu tikai caur biezu stiklu, kur ne attēls, ne skaņa gandrīz neiet cauri. Dažreiz jums izdodas kaut ko izbļaut cauri, bet parasti nē, un arī to, ko izdodas, siena sakropļo un to bieži saprot nepareizi. Tad jūs sākat ignorēt, taču šis zvans jūs tracina un tracina desmitreiz dienā. Vēl sliktāk - jūs uzzināt, ka jūsu mīļo cilvēku muļķo citi radījumi, kas pieslēdzas zvanam, ja jūs neatbildat, un viņi muļķo jūsu tuvo cilvēku. Jūs dodaties to novērst, bet tas nozīmē, ka jums ir jāsēž pie viņa visu laiku un jāsargā. Tas briesmīgi tracina. Jums gribētos, lai šis cilvēks beidzot taču liekas mierā ar savu zvanīšanu, ja jau komunikācija ar viņu tāpat nav īsti iespējama. Nu, tāda man bildīte ienāca prātā.
2. Kad dzīvais nemitīgi iztēlojas sev mirušo blakus un nemitīgi sarunājas ar šo tēlu, izliekas, ka mirušais ņem nemitīgu dalību viņa dzīvē, sarunājas ar viņu sava iekšējā dialoga vietā, apmeklē kapu visu laiku un rotā to ar plastmasas ežiem un ziemassvētku spīguļvirtenēm (reāli gadījumi), galu galā mēģina mirušo paverdzināt par savu sargeņģeli, garīgo pavadoni, kalpu un vergu, lai gan tas tā nav paredzēts. Mēs taču patiesībā nekad nevēlētos staigāt līdzi diendienā no gultas uz tualeti, no brokastgalda uz darbu, no darba uz dzerstiņu un no atskurbtuves uz slimnīcu kādam līdzi pat tad, ja mēs viņu mīlam!
3. Kad dzīvais atsakās dzīvot tālāk, visu laiku saka, ka nevar dzīvot bez mirušā, pārmet, ka viņš nomira, nedzīvo savu dzīvi, neiet tālāk, nelaiž vaļā, sauc atpakaļ (lai gan tas, kā zināms, nenotiek). Tādas izpausmes sākumā pat var būt normālas, bet kaut kādam mēram ir jābūt. Tās slavenās 40 dienas iezīmē to, kad vajag vismaz pieņemt, ka cilvēks ir miris, kaut vai to faktu. Pārstāt nesamierināties, saukt atpakaļ vai izlikties, ka šķiršanaš nav īsta.
Visi šie trīs punkti darbojas kā traucēkļi tikai attiecībā uz tiem mirušajiem, kas paši nevēlas pamest zemes plānu vai kam ir problemātiski to izdarīt, kam ir liela pieķeršanās vecajai dzīvei un traucētājam cilvēkam. Ja dvēselei pašai ir ideāla attieksme un vēlme doties tālāk, jūs viņu pat visļaunākajā rituālā neizsauksiet. Bieži rituālos izsauc slavenības, kas it kā kaut kur spokojas. Tie dažreiz ir cilvēki, kas nespēj atteikties no slavas, viņi grib šo uzmanību, un tās dēļ neiet tālāk. Parasti tā nenotiek.
Un tad ir tā otra daļa - psiholoģiskās problēmas, kas no tuvinieka nāves fakta moka pašu palicēju. Lielāko tiesu mūsu darbības aizgājējus neietekmē vai ietekmē tikai pašā sākumā. Sēras, kas nepāriet gadiem, salauž paša palicēja dzīvi. Ar aizgājēja miera traucēšanu tur ir ļoti maz sakara.
Mūsdienu pseidoezotēriskā attieksme bieži vien cilvēkam neļauj izsāpēt savas sēras pietiekamā ilgumā. Viņš tiek bakstīts un viņam nedod laiku. Gads ir laiks, kādā ir veselīgi jānotiek kaut kādam progresam, bet cilvēki tiek mocīti un viņiem liek iet apakaļ vāveres ritenī un aizmirsties nevis tiešām tikt galā. Kad ir slikti, tad cilvēkiem bieži liekas - ja tas nepāriet ātri, tad tas nepāries nekad. Liekas, ka laikam būtu jābūt ļoti ātram dziedniekam, bet tā bieži nav. Dažreiz laiks tiešām dziedē, bet tā laika vajag stipri vairāk nekā mūsu ātrais dzīvesveids mums grib dot. Sēru process ir pilnīgi normāla lieta, ko mums grib atņemt - bieži vien ar stulbiem aizrādījumiem, ka tas traucē mirušajam.
Lai tiešām netraucētu mirušajam, ir jāievēro tikai dažas vienkāršas lietas:
1. Aizmirst par jebkādu izsaukšanu.
2. Konkrētas sarunas ar viņu pēc 40 dienu perioda izdalīt no ikdienas atsevišķos pārdomu brīžos. Nepārspriest ar viņu domās visu pēc kārtas un neiedomāties, ka viņš tagad fiziski visu laiku ir blakus. Tas tā var būt specifiskos gadījumos, bet parasti tā nav un tam tā nevajag būt.
3. Noticēt, ka viņš ir aizgājis un atpakaļ nenāks pēc iespējas ātrāk. Nevainot viņu par to, ka viņš aizgāja, nesaukt viņu atpakaļ, nedusmoties uz viņu, nevainot viņu par savas dzīves izpostīšanu un nepadarīt atbildīgu par to, ka tagad ir grūti.
Drīkst raudāt, plosīties, trakot, skumt, dzert, gulēt, norobežoties utt, un tas lielākoties neko aizgājējam netraucē. Parasti netraucē arī aizliegtās lietas, bet tās var traucēt, ja aizgājējs pats ir samulsis vai nevēlas iet tālāk, saglabā pārāk lielu saikni ar palicējiem.
Bet es esmu par to, ka pirmajās 40 dienās (aptuvena robeža, protams), par to vispār nav jādomā. Tad ir jādomā par to, kā pašam ir labi, kā nenojūgties, kā atrast kaut kādu veidu, kā dzīvot tālāk, un tas var būt arī kaut kāds it kā nepareizs veids. Dari tā, kā tev ir vieglāk, jo tuvinieka zaudējums ir šausmīgi smaga lieta. Sit pa seju ikvienam, kas tev saka, ka tev ir jābūt smaidīgam un priecīgam. Bet pēc pirmā perioda dari visu, lai iemācītos sadzīvot jau ar normāliem līdzekļiem un skaidru saprašanu.
Lielāko tiesu kaut kādas lietas, kas it kā traucē aizgājējam, patiesībā dara sliktu tikai pašam palicējam. Tad ir jāapmeklē psihologs vai psihoterapeits, jārunā ar draugiem un ģimeni, jāpiekopj garīgās prakses un visādā veidā jāārstējas no savām problēmām, bet tām parasti nav nekāda sakara vairs ar mirušo.