Un visbeidzot. Es joprojām labāk saprotos ar maziem bērniem nekā ar pieaugušajiem. Laikam starp 30 un daudz vairāk gadīgiem man atrast vietu ir sarežģītāk.
Bērnu pasaulē viss ir vienkārši - gribu/negribu, patīk/nepatīk, apnika un ejam darīt kaut ko citu.
Ja vienmēr un visur tā dzīvi varētu izšturmēt. Uzmet tik lūpu un tev jau kāds pievērš uzmanību un spēlē pēc taviem noteikumiem. Bet nē, ja tu mēģini vai vēl ļaunāk uzmet lūpu lielajā dzīvē tevi pasūta spēlēties uz citu smilšu kasti. Kompromisi, mijiedarbība, pielāgošanās, salāgošanās, dažādu "kamolu" norīšana un izlikšanās, ka nekas nav noticis. Bērniem atmiņa tiešām nesniedzas tālāk par 5 min lielākajā daļā gadījumu, bet kā "lielais cilvēks" indivīds prātā patur daudz ko, analizē daudz ko un visu padara tik neiedomājami sad****u!
Jo vairāk gadu, jo mazāk saka ko tiešām domā, jo kuram tad gribas tikt pasūtītam iet meklēt sev citu smilšu kasti vai ne?
Bet atgriežoties pie sākotnējā - man patīk mani sīkie radinieki. Viņi ir forši. Bet spēt vienlaicīgi pievērst uzmanību 6 dažāda vecuma/dzimuma bērniem ir gatavais vājprāts, jo viņi katrs dara kaut ko savu. Tā nu es šodien reizē sķirstīju bārbiju grāmatu, skatījos uz Rozā panteras operāciju, kurā no viņas izņēma naudu, spraudu no podziņām līdzīgiem puļķīšiem koku ar visādām odziņām (jo puļķīši ir dažādās krāsās un koks nebija tikai zaļš) un skatījos uz mazo figūriņu kauju, kurā cīnījās 2.pasaules kara ložmetējnieki un karavīri pret aizvēstures laika čalīšiem, vikingu un kovbojiem un, protams, ka ļaunie uzvarēja! Ā un monētas bija kājinieku mīnas - mana ideja! :D
Un kā tad bez batuta. Man arī tāds kādreiz būs. Liels un atsperīgs...
Es laikam joprojām esmu bērna prātā. Vai vismaz ilgojos būt.
Bērnu pasaulē viss ir vienkārši - gribu/negribu, patīk/nepatīk, apnika un ejam darīt kaut ko citu.
Ja vienmēr un visur tā dzīvi varētu izšturmēt. Uzmet tik lūpu un tev jau kāds pievērš uzmanību un spēlē pēc taviem noteikumiem. Bet nē, ja tu mēģini vai vēl ļaunāk uzmet lūpu lielajā dzīvē tevi pasūta spēlēties uz citu smilšu kasti. Kompromisi, mijiedarbība, pielāgošanās, salāgošanās, dažādu "kamolu" norīšana un izlikšanās, ka nekas nav noticis. Bērniem atmiņa tiešām nesniedzas tālāk par 5 min lielākajā daļā gadījumu, bet kā "lielais cilvēks" indivīds prātā patur daudz ko, analizē daudz ko un visu padara tik neiedomājami sad****u!
Jo vairāk gadu, jo mazāk saka ko tiešām domā, jo kuram tad gribas tikt pasūtītam iet meklēt sev citu smilšu kasti vai ne?
Bet atgriežoties pie sākotnējā - man patīk mani sīkie radinieki. Viņi ir forši. Bet spēt vienlaicīgi pievērst uzmanību 6 dažāda vecuma/dzimuma bērniem ir gatavais vājprāts, jo viņi katrs dara kaut ko savu. Tā nu es šodien reizē sķirstīju bārbiju grāmatu, skatījos uz Rozā panteras operāciju, kurā no viņas izņēma naudu, spraudu no podziņām līdzīgiem puļķīšiem koku ar visādām odziņām (jo puļķīši ir dažādās krāsās un koks nebija tikai zaļš) un skatījos uz mazo figūriņu kauju, kurā cīnījās 2.pasaules kara ložmetējnieki un karavīri pret aizvēstures laika čalīšiem, vikingu un kovbojiem un, protams, ka ļaunie uzvarēja! Ā un monētas bija kājinieku mīnas - mana ideja! :D
Un kā tad bez batuta. Man arī tāds kādreiz būs. Liels un atsperīgs...
Es laikam joprojām esmu bērna prātā. Vai vismaz ilgojos būt.
Atstāt domu