elektra

vilciens maršrutā Rīga-Daugavpils, bez pārsēšanās.
vakardien pamodos vēlu un centos nemaz necensties steigties. piekūpināju dušas telpu ar vīraku, izslēdzu lielo gaismu un ieslēdzu lampiņas. duškabīnē stāv kursabiedrenes taisītā vāze ar Maskačkā saplūktajām ievām, kas, pāris dienas tur stāvējušas, sākušas mazliet ost pēc kaķu čurām. ievu ziedlapiņas, ņemot dušas eļļu, sniga uz apakšā sēdošajiem sāls skrubjiem, un tā nu lēnā garā centos tapt tīrāka. pēc tam devos pirkt pirmo tinamo tabaku un pakaļ gāzes caurulei, lai to uzdāvinātu Liepājas laiku labākajai draudzenei, kurai atvaļinājums no Nīderlandes. drīz vien pēc atgriešanās mājās ar ābeli devāmies uz roka koncertu baznīcā, lai, diemžēl, paskatītos televizoru skaistā vidē. ābele nesen teica, ka neesot laika paskatīties televizoru, redz, Dievs darbojas noslēpumainos veidos! uzreiz pēc koncerta devos uz nočņiku, lai nopirktu tualetes papīru oops!, ko nesu mājās boss maisiņā. vienatnē ķiķināju par to visu ceļu mājās. piemājas pustukšajam ceriņu krūmam nolauzu pāris zariņus, lai papildinātu vāzes un pamānītu pastāvējušo ievu aromātu. drīz vien ieradās mīļā draudzene ar savu puisi, kurš uz viņu skatās ar vismaigāko mīļumu un kurš iemieso tik daudz ko, par ko viņa man skaļi sapņoja gadiem atpakaļ. esmu ļoti priecīga par viņiem, zinu par un esmu reāllaikā redzējusi daudz viņas izaicinājumu un ciešanu. bet reizēm, pēc smaidīgiem priekiem par viņas laimi, pamanīju savus lūpu kaktiņus klusi pamanoties uz mirkli egocentriski noslīdam, uzdodot sev skaļi nedzirdamu jautājumu, kāpēc tā nevēlas gadīties arī man? dzērām sarkanvīnu, pīpējām melnas cigaretes, ēdām vīnogas, vafeļu torti, itāļu šokolādi un serenādes. klausījāmies Mocartu, Moldovas repu un Ramšteinu. saprotot, ka ar vienu vīna pudeli uz trim būs par maz, ciemiņi izveda mani ceļojumā. attapāmies klondaikā, kur biju pirmo reizi un spēlējām biljardu, ko arī darīju pirmo reizi. no blakus esošā kluba rigonda cauri sienām sitās panikas lēkmju vērti basi, un tur noteikti dodas tikai virs pusmūža mednieces leoparda kleitās. favorītkokteilis šoreiz bija persiku punšs. Liepājā gan mūsu draudzeņu dueta kopfavorīts bija tekilas saullēkts, ko neviens netaisa kā to laiku bārmenis Fonteinā. klondaikā vienu mirkli skanēja mūzika un bija atmosfēra, kas lika sajusties mājīgi divtūkstošdesmito gadu veidā, tā it kā varētu padzert vīnogu sulu no kristāla glāzes un paspēlēt draugiem.lv mafiju un juicy, paklausīties train un kings of leon. azartam pieaugot biljarda spēles gaitā, mūsu kompānijai pievienojās sieviete vārdā Natālija, kura, sapucējusies un ietērpusies sarkanās lūpās, nakts vidū ieradās viena pati, bezvadu austiņās klausoties moldoviešu mūziku, mīksti smaidot un vienmēr mazliet dejojot. beigās izrādījās, ka gan viņa, gan mana draudzene, abas nākot no Balviem. ātri vien pienāca rītausma, tiklīdz mēs izgājām, lai dotos prom sākās īstais šovs - puiši treniņtērpos sāka kauties par laiku un kādu pēc dzēriena izmisušu sievieti nelaida iekšā, un viņa solīja atriebībā uzsūtīt saeimu. es ceru, ka viņa tā arī izdarīja. atbraucot mājās paēdu ceptus pelmeņus, uzrakstīju ozolam un saldi aizmigu.
šo pēcpusdien pamodos, uzzvanīju ozolam un sapratu, ka esmu pazaudējusi talonu, bet labi, ka šodien bezmaksas transports. tagad dodos mājās. beidzot. sieviete blakus rindā adīja ar rozā diegiem, vīrietis spoguļa atspulgā vēroja mani un bērni bļāva. ja es būtu bērns tagad, arī bieži bļautu. jau pēc divdesmit minūtēm satikšu ozolu, pēc aptuveni divām stundām arī kaķus. mīlu attapties, rakstot tamlīdzīgus vārdus