Ir viegli nepaspēt. It īpaši, ja visu atliec uz pēdējo brīdi. Vai arī neizdarīt, kaut gan laika vēl bija gana. Tik viegli...

Atkal jau sāku mānīties. Un rīt no rīta jau atkal sāksies panika. Tā vien gribas sevi iepļaukāt. Man nav attaisnojumu, atrunas ir safabricētas, lai nomierinātu raudošo sirdsapziņu. Iedvesma zudusi un darbaspars izsīcis. Daru visu ko citu, tikai ne to, kas patiešām būtu jādara.

Arī Switchfoot vairs mani nespēj piecelt. "I dare you to move, I dare you to lift yourself up off the floor," dzied brīnišķīgs vīrieša vokāls, bet mani tas vairs neiedvesmo. Saņemies taču!

Gaidu vēstuli. Vēl vienu zvaigznīti. Tikai ceru, ka liktenis atkal negaida vistumšākās nakts vistumšāko stundu, lai man to sūtītu.