At the moment I truly, sincerely and genuinely hate myself!
Pēc ilgiem laikiem es atkal zinu kāda ir sajūta ****** sevi par kaut ko...
Ja vakardiena vienkārši bija draņķīga, tad šī diena...
Kopš šī rīta vismaz 3 mēnešus pasludinu sevi par maksāt nespējīgu, kas nozīmē nekādas izklaides, kas iever naudu...
Lai gan ja visās lietās ir jāspēj atrast pozitīvais, tad līdzās gastrītam būšu pievirzījusies tuvāk savam sen kārotajam mērķim + derētu atsāk vakaros skriet kad atkal būšu mājās...
Dzīve mūžīgi ir kā līkne ar kāpumiem un kritumiem... līdz šim man ir veicies labi, lai neteiktu vairāk... tad jau laikam tagad nedaudz - brutāli - nācās paslīdēt uz leju...
Un ko visu tik dzivē neizšķir sīkumi... Šorīt vannasistabā ieraudzīju kosmētikas maciņā auskarus un izlēmu ielikt tos, nevis tos, kas stāvēja uz kompja...
Ar to arī pietika, lai es kristos pati savās acīs....
Man ir vajadzīga fiziska slodze, lai nodzītu niknumu, kas šobrīd mutuļo manās iekšās, citādi ir sajūta, ka tas mani drīz sagrauzīs un es sairšu pīšļos un putekļos, pareizāk sakot, izdarīšu vienu krietnu regresa lēcienu rīcībā, kur man piemita, kādus trīs gadus atpakaļ, kaut arī esmu sevi no tā jau atradinājusi...
Laikam lielākais sods ir uz to skatīties... Šodien pat negribējās atgriezties šeit...
Vienā vārdā - pretīgi. Es jūtos pretīgi. Pretīgi par sevi.
Pēc ilgiem laikiem es atkal zinu kāda ir sajūta ****** sevi par kaut ko...
Ja vakardiena vienkārši bija draņķīga, tad šī diena...
Kopš šī rīta vismaz 3 mēnešus pasludinu sevi par maksāt nespējīgu, kas nozīmē nekādas izklaides, kas iever naudu...
Lai gan ja visās lietās ir jāspēj atrast pozitīvais, tad līdzās gastrītam būšu pievirzījusies tuvāk savam sen kārotajam mērķim + derētu atsāk vakaros skriet kad atkal būšu mājās...
Dzīve mūžīgi ir kā līkne ar kāpumiem un kritumiem... līdz šim man ir veicies labi, lai neteiktu vairāk... tad jau laikam tagad nedaudz - brutāli - nācās paslīdēt uz leju...
Un ko visu tik dzivē neizšķir sīkumi... Šorīt vannasistabā ieraudzīju kosmētikas maciņā auskarus un izlēmu ielikt tos, nevis tos, kas stāvēja uz kompja...
Ar to arī pietika, lai es kristos pati savās acīs....
Man ir vajadzīga fiziska slodze, lai nodzītu niknumu, kas šobrīd mutuļo manās iekšās, citādi ir sajūta, ka tas mani drīz sagrauzīs un es sairšu pīšļos un putekļos, pareizāk sakot, izdarīšu vienu krietnu regresa lēcienu rīcībā, kur man piemita, kādus trīs gadus atpakaļ, kaut arī esmu sevi no tā jau atradinājusi...
Laikam lielākais sods ir uz to skatīties... Šodien pat negribējās atgriezties šeit...
Vienā vārdā - pretīgi. Es jūtos pretīgi. Pretīgi par sevi.
Domu fons: Muse - Sunburn; skaņa no mana nolādētā stulbuma.
Atstāt domu