Man pēkšņi sajūsmas, prieka un "es visu varu" momenti mijas ar pļekš momentiem, kad es neko nevaru, dzīvei nav jēgas, vietas pasaulē man nav un vispār viss ir galīgā grāvī. Šobrīd atkal. Kā es gribētu atgulties uz dienu, neko nedomājot. Taisīt ēst, rušināties pa dārzu, strādāt laukot un lasīt tējas, beidzot izdarūt kaut ko tādu, kas man neizsūc enerģiju. Es nevar', enerģijas rezerves ir tukšas.