Par baznīcām runājot, varētu paturpināt par tiem klīstošajiem gariem, ar kuriem manas takas laiku pa laikam šķērsojas kā autobusi krustojumā pirms Abrenes ielas. Šoreiz tas notika precīzi šeit, kaut kādas skolas pagalmā. Bija karsta vasaras diena, plus cik tur grādu jau no paša rīta. Viena no tām dienām, kad nejauši līdzi paķēries lietussargs ir labākā ideja pasaulē. Man bija tur jābūt kaut kādas filmēšanas ietvaros, tiešām šausmīgi grūti atcerēties kas tā bija par filmēšanu, jo kaut kā nācies nokļūt tādās visai daudz. Bet,šķiet, ka kaut kas par Berlīnes mūra krišanu – cilvēks pirms un pēc sāpēm, trešās varas šķirti mīlnieki, drūmas pelēkās sadzīvītes, bēšas drēbes. Nekas neredzēts, vai nepiedīvots. Bijām sapulcināti uz brokastīm, ģērbšanu, un visām pārējām ārkārtīgi nopietnajām nodarbēm, kas sevī iekļauj vairāku stundu nīkšanu sadistiski karstajā pēcpusdienas saulē.
Es un mans teātra kolēģis G.bijām jau labi iestiprinājušies, kaut kāpēc domājot, ka vieglāk panesīsim ģērbēju un režisoru piekto asistentu stresu iepriekš kopā izsmēķējot pamatīgu kāsi. Tā nu siermaižu un lāsēnu pabaroti starp cilvēku bariem, knapo krūmeļu ēnā, laiskojāmies uz saviem koferiem, mēteļiem un vienmuļajām cepurēm (stāsta darbība norisinājās oktobrī). Starp mums bija arī kāds omulīgs, liela auguma, koorpulents vīrs, kurš pa laikam, mūsu sarunas noklausoties, žilbināja abus priekšzobus, kuri bija vienīgie ko lādzīgā paskata vīra mutē ar neapbruņotu aci varēja saskatīt. Tā nu negribot viņu atstāt malā čučot ar koferi, iesaistīju vīru sarunā. Vārds pa vārdam un vīrs bija pievērsies sarunai tikai man. Stāstīja par savu muzikologa un skolotāja karjeru, par jaunību konservatorijas laikos un par savu meitu ārzemēs, atzīmējot, ka es viņam to ārkārtīgi atgādinot. Bet iemesls kādēļ esot mani uzrunājis ir mana balss, kas esot diezgan savdabīga, zema un ar potenciālu augt. Pirmo nodarbību varēšot noorganizēt bez maksas un paskatīties kas, un vai, ja es vēlētos. Tā nu pāris minūšu laikā visai skaidri apzinājos , ka vīrs, pirmkārt, vienkārši vēlas kādu ar ko parunāt, it sevišķi, ja šis kāds viņam atgādina meitu, ko viņš sarunas gaitā uzsvēra daudzkārt. Tā nu kaut kādā Kamēliju dāmas stiliņā uzmaidīju, paspiedu roku un atstāju savu tālruņa numuru. Paņemt no dzīves visu ko tā sniedz pretī, vai kā tur. Galu galā jau diegan sen biju domājusi, ka labprāt apmeklētu nodarbības pie vokālā pedagoga, lai uzlabotu esošo un kļūtu par karaokes zvaigzni kādu dien’.
Karstā diena beidzās, veldzējoties plombīra saldējumos, kāšos un G.uzspēlēti greizsirdīgajos smiekliņos. Vispār jau tā bija produktīva diena mums, runājot aplinkiem vārdiem un simboliem kā visai delikāti cilvēki, kuri apzinās, ka aprunājam abiem zināmas personas, bet nevēlamies viņu vārdus izpaust skaļi un tas nemaz nav tik svarīgi. Kratījām sirdis par pagātnes zaķiem un kāpostiem, kad bija pacēlusies tāda tēma un secinājām, ka izrādās, vienā laikā, esam bijuši pamatīgi ieķērušies divos ļaudīs, kuri gadiem ilgi atradās savstarpējās attiecībās. Smējāmies kā vecas kundzes pirmo reizi skatoties Greizo spoguli. Sākumā ļoti un turpmāk ne visai. No tā laika vispār ar G.uz neilgu laiku kļuvām par labiem draugiem un savstarpējām uzticības personām. Reiz, kaut kādu kārtējo mistiskas pavadītu apstākļu dēļ, ar G.kopā nonācu pie kāda viņa vecas paziņas zēnu studentu koorporācijā, kur mani ilgi nevēlējās ielaist, līdz iekļuvu iekšā, gulēju uz grīdas un baudīju alu, kas visās zortēs tur viņiem bija pieejams viena eiro apmērā. Bet ko nu par dzeršanu.
No filmēšanas pagāja pāris nedēļu un biju ieradusies ciemos pie draudzenes A. Avotielā. Viņas istabu rotāja koši oranžas un zaļas krāsas sienu gleznojumi, dekoratīvo stāvlampu mājīgais apgaismojums un daudz mazu nieciņu visos stūros, ko šādā izvietojumā uzglabāt prot tikai viņa. Biju pie A.pārnakšņojusi. Neatceros vairs kas, bet arī tad bija noticis kaut kas tāds, kā rezultātā man nebija ne pajumtes, ne līdzekļu, ne visādu citādu labumu. Atceros tikai to, ka ābolu kokos toreiz nebija.
Man vairākkārt bija zvanījis omulīgais vīrs no filmēšanas laukuma aicinot uz nodarbību. Tā kā toreiz mācījos neignorēt problēmas un iespējas, pieņēmu arī šo. Uz atvadām spēcīgi apķēru A. un devos uz norunāto adresi. Bija šausmīgi sutīgi un šausmīgi sūdīgi, jo tas, ko nevienam īsti neteicu, bija fakts, ka nebiju ēdusi pāris dienas un kunģis rāvās čokurā. Tas viss bija panesams, nebūtu tikai laiku pa laikam tā burkšķēšana un augšup kāpjošais nelabums. Devos straujā gaitā, jo kā parasti kavēju. Pēkšņi zibens, pērkons, bū un bē, un sāka šausmīgi līt. Cik atceros, biju knapās, gaišās drānās. Sāka līt tik šausmīgi, ka visas dzīvās radības slēpās, pat pāris mašīnas ceļa malā apstājās, lai pārlaistu vētru miera stājā. Neilgi pastāvējusi kādā vārtrūmē, sapratu, ka neganti kavēšu un, ka vairāk likt gaidīt cilvēkam būtu necilvēcīgi. Turpināju skriet, līdz izmirkusi kā priekšpēdējā baznīcas žurka ierados Lāčplēša- Brīvības ielā. Norunātā vieta izrādījās tieši pretī dzeltenajai baznīcai. Turklāt, vēl septītajā stāvā, kurš bija jāmēro kājām. Sazvanīju vīru. Viņš mani ielaida un ieraudzīdama, ka viņam telpā ir klavieres un nošu lapas nopriecājos. Vienīgi daudzās ikonas ap tām un svētās Marijas lūgšanas skaitīšana pirms nodarbības mani visai samulsināja. Jutos ārkārtīgi vāja un nepacietīga , jo gribējās ātrāk sākt nodarbību. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad uz jautājumu - „Vai Tu tici Dievam?”, es atbildēju ar :„Nē”. Vairāk neviens man šo jautājumu nav uzdevis.
Iesildīšanās un elpošanas vingrinājumi šķita visai pareizi, atminoties skolas laiku ansambli un kori. Vienīgi laiku pa laikam viņš cēlās kājās, atdarināja ainas no konservatorijas ziedu laikiem uz skatuves un sarunas ar savu meitu, sapņaini veroties tālumā. Tajos brīžos nebija ne mazāko šaubu, ka vīra prāts tomēr ir vēja aizpūsts. Mani neizbrīna un dīvains nešķiet pilnīgi nekas, bet gluži vienkārši redzot kaut nedaudz ķertu cilvēku to momentā var atpazīt. Laikam tālāk ejot kļuva smagāk, jo nevarēju skaņu uzreiz uzlaist līdz pierei, vai momentā iedarbināt diafragmu. Sevišķas problēmas bija ar augstajiem toņiem, jo dzīvē sarunājos diezgan zemā tonī un esmu aizsmakusi. Vīrs laiku pa laikam man aizrādīja, demonstrēja pareizākās pozas, kurās veiksmīgāk sasniegt soprānu un pa laikam pat uzbrēca : „Nu kas Tu nevari?”; „Kas Tev spēka trūkst?”; „Par maz karbonādi esi ēdusi?”. Un tad vienā brīdī, augstos toņus kā ar galvu pret sienu, paņemt cenšoties, man tiešām sāka trūkt spēka un kļuva pilnīgi melns gar acīm. Pirmo reizi dzīvē šķita, ka noģībšu. Kājas un rokas trīcēja, un slāpa nost no pareizajām pozām. Un tad notika tas, kas man parasti riebjas.
Cilvēks pienāca un sāka man fiziski palīdzēt - turēt rokas, aiztikt kājas un meklēt diafragmu, nelaižot to vaļā labu brīdi, pat tad, kad caur zobiem rūcu, ka sapratu kur un kas atrodas. Kad viņš mēģināja mani atkārtoti grābt aiz diafragmas, vai kā to vietu nabas rajonā sauc, es automātiski mehāniski atsitu viņa rokas prom un aizlecu prom.
-„Kad Tu pēdējo reizi esi ēdusi?”
-„Kaut kad. Par to nav jāraizējas. Viss ir kārtībā.”
-„Kad?”
- „Neatceros.”
-„Kur Tu dzīvo?”
-„Visur kur”
- „Kā tas ir ‘visur kur’? ”
- „Kur nokļūstu”.
-„Nu, kur?”
-„Nu, dažādās vietās. Pie draugiem, citur..”
-„Kāpēc?”
- „Labi, man šķiet, ka mūsu pusotra stunda jau ir beigusies pirms laba laika un man jāiet ”
Tā nu bažainais vīrs piekodināja sākt ēst pareizi un mazāk blandīties apkārt slapjās drēbēs. Teicās iesākumā man nodarbības pasniegt bez maksas, ja reiz šobrīd ir kā pagrūtāk. Taču potenciāls man esot.
Gāja nedēļa, trīs, mēnesis, divi. Bet es vairs neatbildēju uz viņa zvaniem. Nebūtu jau tā, ka agrāk ar pirmo reizi būtu atbildējusi, bet vismaz pēc kāda laika pārzvanīju, ja piefiksēju neatbildēto zvanu. Bet te ne reizes neradās iespēja runāt zvana laikā, un kaut kā mēnešiem ejot, es jau pieņēmu kā paradumu neatbildēšanu šim vīram, gluži kā rīta kafiju ar cigareti, ciemojoties pie A., lai gan patiesībā nesmēķēju. Vēl labu laiku vīrs man turpināja izrādīt neatbildētas jūtas un tad tas beidzās. Kaut kādus gadus divus vēlāk, šķiet, viņu redzēju nākam pretī pa Matīsa ielu, ar savu tumšbrūno koferīti un sapņaini aklajām tumšzilajām acīm veroties tālumā. Manu ķermeni momentā pārņēma tādi kā auksti drebuļi, sevišķi diafragmas rajonā. Nezinu kurš kuram nodarīja pāri vairāk, bet kaut kā vairs negribējās stāties pretī kādam, kurš mani jūlija pēcpusdienā redzējis tik caurspīdīgās drēbēs.