Pasēdēju papukstēju i labāk palika, saņemos un pusstundas laikā samenedžēju bērnam pasi, viesizrādes, malku utt. utjp. Bet tas nemazina manu riebumu pret menedžēšanu kā sugu.
Apēdīšu vakardienas kūkas atliekas un tad uz darbu, šonedēļ pēdīgās lekcijas un tad jau sesija. Sazin suns kam grūšāk - viņiem biļetītes vilkt vai man tos murgus klausīties. Nē nu nav jau tā ka visi par vienu kārti metami, gadās pat ļoti aizraujošas diskusijas, bet pārsvarā tas "ka tik izslīdet" sindroms ir labi jūtams.
...Un trakakais, ka pati jau nebiju labāka. |