Un, kad tādam cilvēkam kaut kas dzīvē ne tā, cirvis mugurā vai bērns nomirst, kā viņi kauc, kā bļauj, kā pārdzīvo...
Kas tieši tas ir - vai tiešām aizsardzības reakcija pret dzīves skarbumu, pārākuma sajūta vai kas? Esmu dzirdējusi, kā aiziet visādi guru, kas to pašu vien sviestu runājuši par to, ka viss vien spēle, ko tur satraukties. Kliegdami un bailēs kā visi citi. Zinu, kā cilvēki, kam pēkšņi kas nopietns gadās, raud un kliedz, vaino Dievu, vaino sargeņģeļus, bauro kā kauti. VISI. Nu, ok, jā, jā, kaut kur Indijā ir tādi, kas tiešām, pa īstam... blablabla... nu ok, lai būtu, teiksim, ka ir.
Bet visi ir neadekvāti īstās ciešanās, visiem tās ir īstas, visu ko par sapņiem un to, ka dzīve vien ilūzija un spēle, runā tad, kad ir labi vai vismaz var iztikt. Iesaka samierināties tad, kad ir ok. Kad ir neciešamu sāpju brīdis, visi ir vienādi.
Tad kāpēc jāspēlē tā spēle atkal un atkal?