| Kā viss sākās... |
[Apr. 26th, 2004|06:23 pm] |
Dzīves sākums bija zīmīgs - viņa smaka un netika laukā...
Viņa bija pirmais bērns. Ar pirmajiem tā gadās. Pirmais vienmēr ir ceļa iestaigātājs nākamajiem. Pirmais arī pirmais dabū pirmos dzīves bliezienus. Kad nāk otrais, trešais un ceturtais, dzīve jau ir piekususi un nespēj tik stipri sist.
Viņa smaka arī vēlāk. Smaka starp histēriskiem, kašķīgiem, dīvainiem un vienkārši stulbiem mīļajiem radiņiem.
Bet nenosmaka.
Atjāja princis uz balta zirga.
Princis viņu uzcēla baltā zirgā un aizveda sev līdzi - tur ārā, kur gaisa netrūkst.
Galva reiba no svaigā gaisa pārbagātības. Debesis bija koši zilas ar koši baltiem, viegliem mākonīšiem. Zilās tāles panācās pretī, saule noliecās pār viņiem un svētīja tos. Vai tā vismaz likās...
Pēc laika viņa sāka pamanīt savādas lietas. Baltajam zirgam šķiet bija pārlieku garas ausis un zirga vilna kļuva arvien tumšāka. Kā gan viņa nebija pamanījusi, ka tas ir mūlis - balināts mūlis!
Nu labi, dzīvnieks tomēr jauks. Lai nu paliek, kā ir. Nemanīju - pati vainīga - viņa nodomāja.
Vēlāk atklājās, ka princis nav princis, bet tuvējās pils briežu gans. Viņa neatcerējās, kāpēc bija nodomājusi, ka tas ir princis. Vai viņš pats to bija teicis, vai viņa pati iedomājusies...
Nu, jā - nevar jau apvainot cilvēku melos, ja neatceras...
Tā viņi palika kopā un dzīvoja, ja ne laimīgi, tad labi. Tikai tagad vakaros viņai nezkāpēc reizēm liekas, ka smok. Varbūt, ka tās ir tikai iedomas... |
|
|
