martin_ssh:
2006. gada jūlijs vai augusts. jau labu laiku esmu nomākts, man ir grūtības saglabāt mieru, atrodoties sabiedriskās vietās. pārvietojoties pa pilsētu, sabiedrisko transportu izmantoju reti. stāvoklis ir ieildzis un nav diez ko patīkams. pirmo reizi vēršos pie psihiatra.

man tiek parakstīts antidepresants, kas pieder pie antidepresantu klases, ko sauc par selektīvajiem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem - paroksetīns un antipsihotisks medikaments, ko daktere dēvē mīļvārdiņā par neiroleptiķi - flupentiksols. tolaik par medikamentiem nezināju tikpat kā neko. var teikt, ka nelietoju tos vispār - ja saslimu, iztiku ar dabiskiem līdzekļiem un stratēģiju - saaudzē sevi. jāsaka, ka tagad es zinu dabīgas alternatīvas arī šiem "medikamentiem" - piemēram, asinszāle (hypericum perforatum) un kanna (sceletium tortuosum). tās ir vairāk nekā alternatīvas. manā skatījumā - pareizākais ceļš, ko izvēlēties, ja ir jāizvēlas. ja vēl ir iespēja izvēlēties. es būtu vēlējies to uzzināt ātrāk, bet labāk vēlāk nekā nekad.

izrakstītajam antidepresantam ir visai stilīgs brenda nosaukums - "Arketis". tagad centos sagūglēt šī vārda izcelsmi vai vismaz skaidrojumu - neizdevās. lai dzīvo mārketings! tas gan nav spilgtākais piemērs attiecībā uz zāļu brendu nosaukumiem. īpaša pērle ir, piemēram, "Effexor".

necerēti ātri sāku sajust zāļu lietošanas iedarbību. jau pēc kādām 2 nedēļām, no rīta atverot acis, labprātāk tās paturēju atvērtas, nekā laidos atkal snaudā, lai kaut vēl uz mirkli izbēgtu no realitātes, kā tas bija agrāk. ikdiena bija kļuvusi vieglāka. biju enerģiskāks, komunikablāks - arī mana logoneiroze bija mazinājusies. jāsaka, ka šī sajūta aizdomīgi atgādina kādu citu, bet nekad nesasniedz pazīstamos griestus. jāpiebilst, ka tad, kad esi pabijis uz šīm zālēm kādu gadu, šī sintētiskā prieka sajūta sāk pamatīgi nogurdināt un bieži vien nākas sevi pieķert, domājot, kas tad ir patiess prieks. ja paveicas, tad izdodas savākt atmiņas atpakaļ kopā.
šobrīd mana intuīcija saka, ka visi šie jaunākās paaudzes antidepresanti (serotonīna atpakaļsaistes inhibitori, serotonīna-norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitori un norepinefrīna-dopamīna atpakaļsaistes inhibitori) ir tapuši, pateicoties, pieļauju, ka ne pārāk humāniem, eksperimentiem ar cilvēkiem un amfetamīnu grupas narkotikām. turpinot, nebrīnītos, ja arī liela daļa citu jaunāko psihiatrisko "medikamentu" būtu tapuši, pateicoties ne pārāk humāniem eksperimentiem. otrā pasaules kara laikā.

reizumis pēc pamošanās rodas kārdinājums tomēr acis atkal aizvērt, bet nu jau vairs ne tāpēc, lai izbēgtu no realitātes, bet intereses pēc. esmu sācis sapņot ļoti spilgtus, krāsainus un skaistus sapņus. tas gan neturpinās pārāk ilgi. tās ir antipsihotiķu blakusparādības, ko varētu dēvēt par "antipsihotiķu medusmēnesi" - kad prātā ir nojauktas dažādas psiholoģiskās barjeras, bet antipsihotiķi vēl nav uzņēmuši savus apgriezienus, veicot savu galveno uzdevumu - padarot tevi par dārzeni, bloķējot domāšanu un citus neirobioloģiskus procesus, ko tev, kā cilvēkam, ir tas gods piedzīvot.
kad "zāles" organismā sasniedz pietiekami augstu koncentrāciju, sākotnējie skaistie sapņi kļūst par ļoti retu parādību, tie varbūt saglabā savu iepriekšējo spilgtumu, taču kļūst primitīvi, robusti un neko neizsakoši. ja tev patīk sapņot, tad varbūt sapratīsi vai spēsi iedomāties, ko es domāju, ja teikšu, ka ir sajūta, ka sapņi ir zaudējuši saikni ar dvēseli. welcome to the vegetable realm!

kaut kas līdzīgs notiek arī esot nomodā. turklāt tas notiek pavisam nemanāmi. ja runājam par krāsām, tad nomodā esot, dzīve kļūst blāvāka. krāsas, protams, ir turpat, kur bijušas, tu tikai zaudē spēju pamanīt, atšķirt, iedziļināties - uztvere notrulinās. interese par apkārtnotiekošajiem procesiem mazinās. prāta darboties spēja pakāpeniski tiek nomākta. tā, ka zaudējot vienu domas kustības, dziļuma, plašuma, sarežģītības (divos vārdos - kvalitātes un kvantitātes) līmeni, tavam prātam vairs nepietiek kapacitātes, lai spētu aptvert to, ka un kas tikko pazudis. un tā pa līmenim vien, atkarībā no narkotiskās vielas koncentrācijas organismā.
instinktīvi gan tu jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet ir grūti ar šo atziņu vien kaut ko iesākt. it sevišķi, ja esi slimnīcā un tev nav izvēles dzert vai nedzert tās zāles. un ko dara tie, kas sevi atļaujas saukt par ārstiem? neskatoties uz to, ka no kritiskā stāvokļa, piemēram, psihozes esi izgājis, devu ārsts parasti nesamazina. kāpēc? man ir divi varianti - vai nu ārsts ir mizantrops, vai nu ārstam īsti nav sajēgas ne par to, kā darbojas cilvēka prāts, ne par to, kā darbojas šīs "zāles".

nu tas tā - esmu iezīmējis tikai smalku kontūru, taču attiecībā uz šīm "zālēm" noteikti slēpjas vēl daudz aisbergu, par kuriem neko nezin ne tie, kas šīs vielas radījuši, ne tie, kas tās ordinē lietot, ne tie, kas tās lieto. smagā gala antipsihotiķi ļoti negatīvi ietekmē organismu arī tīri fiziski.
kā arī esmu izlaidis pēdējās paaudzes antidepresantu nepatīkamākās blakusparādības. kopumā ieguvums no šo "zāļu" lietošanas neatsver blakusparādības. un no tām ir ļoti grūti nokāpt. ļoti. šķiet, ka Robijs Viljams bija tas, kurš iesūdzēja savu psihiatru tiesā par uzsēdināšanu uz antidepresantiem. nevienam bez nopietnas vajadzības neiesaku uz šīs takas kāpt. it sevišķi, ja iepriekš ir bijušas problēmas ar atkarības vielām. sākot lietot antidepresantus, tu riskē nočakarēt neirobioloģiskos procesus savā galvā vēl vairāk. to tev saka nodedzis sērkociņš, kuram patika eksperimentēt.

atgriežoties 2006. gadā. līdz 2007. gada janvārim strādāju kā māceklis kādā mazā dizaina kantorītī. vēl esmu jauns un dumjš. tas, ka mana spēja radoši strādāt kopš vasaras ir gājusi mazumā, šķiet drīzāk trako ballīšu un negulēto nakšu rezultāts. protams, ka arī tas bija faktors. taču to, ka īstā mūzas slāpētāja slēpjas elegantā tablešu bundžiņā tad vēl īsti nesaprotu. bet intuīcija jūt - rodas kāds dzinulis noskaidrot, kas tad īsti ir tas, ko dakteris man izraksta. janvārī mūza ir kļuvusi par stealth lidmašīnu. esmu nosēdējis pie baltas lapas kādas 2 nedēļas, produktivitāte nulle, spārnos nespēj pacelt nekas, darbs tiek zaudēts.

es apzinos, ka ir cilvēki, kam šīs narkotikas, ko cēli dēvē par zālēm tiešām ir nepieciešamas un, ka ir kritiski stāvokļi, kad ar balderiānu tēju nebūs līdzēts - arī pats vienreiz esmu šādu tiešām kritisku stāvokli piedzīvojis un nezinu, kas notiktu, ja nesaņemtu palīdzību. taču apšaubu ārstu kompetenci vai drīzāk vēlmi uzmanīgi izvērtēt, kur tieši ir šī robeža un cik ilgi un kādās devās šie "medikamenti" būtu jālieto. lai arī man tiešām paveicies ar ārstiem, kuru rokās esmu nonācis, nonākot, slimnīcā, man nav sajūtas, ka katram pacientam pieietu individuāli. kaut kas uz to pusi it kā notiek, bet drīzāk tomēr tu esi tikai vēl viens vidējais pacients. pieļauju, ka vienkārši nepietiek resursu.
ja par antidepresantiem - šie "medikamenti" tiek izrakstīti pa labi, pa kreisi, īpaši neuztraucoties par to, kādas tam varētu būt sekas. ticot labajam, man tomēr gribas jautāt - neapzinoties?
visdrīzāk tāpēc, ka paši ārsti (šitais galvenokārt iet ārā ģimenes ārstiem) par šiem "medikamentiem" labākajā gadījumā zin tikai to, kas rakstīts grāmatās un brošūriņās - to, ko farmācijas kompānijas viņiem atklāj. t.i. gandrīz neko. un, ja kāds psihiatrs šo lasot, tomēr teiks "kā - neko?", tad man jājautā - kā šim psihiatram ar sirdsapziņu un naktsmieru, zinot, ka viņš indē cilvēkus? ceru, ka izbaudījāt savu pēdējo ceļojumu uz Bahamu salām, ko saņēmāt par konkrēta brenda "medikamentu" izrakstīšanu, dakter.
vēl pirms kāda gada internetā bija pieejama filma, kas nesaudzīgi atmasko šo cirku "The Business Behind Psychiatry". pazudusi bez pēdām. demokrātija un vārda brīvība. jā.

beigu beigās aicinu Jūs padomāt, kāpēc mums, relatīvi veselajai sabiedrības daļai, šādas "zāles" ir vajadzīgas. droši vien ne tāpēc, ka ar mūsu sabiedrību viss ir kārtībā. bet šīs "zāles" tikai apslāpē simptomus, kamēr cēloņi tiek ignorēti. vai kāds tos vispār meklē?
iesaku Jums neuzķerties uz vieglākā risinājuma - tabletītes, gadījumos, ja piedzīvojat viegli depresīvus stāvokļus (Jūsu ģimenes ārsts vai psihiatrs gan ar lielāko prieku Jums izrakstīs kādu antidepresantu). sākumā pamēģiniet ar to tikt galā pašu spēkiem un mammas dabas līdzekļiem. ko es ar to visu gribēju teikt? to, ka šie "medikamenti" ir bīstamas narkotiskas vielas. ar visām no tā izrietošajām sekām. un bez nopietnas vajadzības tos pavisam noteikti nevajadzētu lietot. tiem, kuros interesi uzjundī vārdi narkotiskās vielas, varu droši apgalvot, ka the fun part is mostly missing. un par to pašu var nākties dārgi samaksāt.