pusi atvaļinājuma nobridu pa mežiem, pusi pieskatīju siltumnīcu. Atstāta aita par dārznieci, matīsim, kas iš to bus.
uz darbiņu eju dziedādama, haha. Klusākā brītiņā nevis veru acis miegu ciet, bet lasu grāmatiņu. Kolēģi krāc.
vēl es atradu dažas fosilijas, par to būs stāsts vesels atsevišķs. Galvenais ar acīm meklēt simetrijas un segmentus, un tie rēgojas visur. Tad rociņā pacel, paviļā, gadās - ir. Kaut kādā līdzīgā gaismā šobrīd zīmējas kaut kas līdzīgs draudzībai. Neticami.
atvaļinājums bīstama lieta, grūti atpakaļ dzīvoklī. Traucē lietas, iznesu kāpņutelpā cepeškrāsni, kafijas kanniņu kāviņutur, blenderi un ikea trauku kompl. Telefons karst, būs jāpērk jauns, nāk vēmiens no domas.
kādreiz bija viens brīdis, jokojām: kad man aizvērsies, es aiziešu mežā turēšu vistas un krāsošu lakatiņus ar dabas krāsvielām. Nav manī ne īpaša naida pret cilvēkiem, ne īpašas mīlestības pret dabu, bet kad es te vienu dienu vienkārši gāju staigāt ilgi, un jau likās, ka vairs nevelku, bet turpināju iet, kaut kā tā arī pazudīšos, ne varēdama, ne nevarēdama.
"kā izkāmējis dzinējsuns" man no kkāda dzejoļa palicis atmiņā.