| Par darbiem,laimi un sievietes/mātes lomu |
[Feb. 18th, 2015|08:56 am] |
"Some day you will find me
Caught beneath the landslide
In a champagne supernova in the sky."
("Oasis- "Champagne supernouva")
Visu rīta cēlienu dungojas galvā.
Ļoti savāds februāris- daudz, jo daudz darāmā un reāli īstenojamu, ilgtermiņā dzīvi ietekmējošu ideju. Ceru, ka tas viss šonedēļ īstenosies. Jau aizrautības tirpiņas skrien pār mugurkaulu iedomājoties, cik daudz jauna man būs iespējams piedzīvot, uzzināt utt. Jūtos gluži savā elementā un atkal dzīvi mīloša.Lai gan citi pārmet, ka tad, kad ir bērns,man nevajadzētu tik daudz socializēties un atkal kaut ko plānot utt. Bet kāpēc gan es to nedrīkstētu darīt? Sēžot mājās es vnk sāku justies nelaimīga, man vajag kustību, kreativitāti un darbību. Kāds bērnam labums no īgnas mammas?! Negribu visu mūžu dzīvot ar upurēšanās sajūtu un pēc tam vecumdienās bērniem skaitīt, ka viņu dēļ es neizdarīju to, to un šito.Neuzskatu, ka ar bērna ienākšanu ģimenē dzīve beidzas, tā drīzāk sākas no jauna, jo atkal mācies staigāt, ēst utt, kā arī saplānot kaut kā savu laiku, lai tas pietiktu gan bērnam, gan visam citam.Arī sieviete tad pēkšņi nebeidz būt sieviete. Zinu sievietes, kas pēc dzemdībām tā velta sevi bērnam, ka kaut mirklīti pašai sev uzskata par noziegumu un nenormālāko egoisma pazīmi, bet man vienmēr rodas jautājums par to, no kā viņas bēg.Tas nav slikti, bet es vnk tā nespēju. Lai gan no manis tas tiek sagaidīts.
Cilvēkam vispirms ir jāatrod tas, kas viņu spēj patiesi darīt laimīgu un tikai tad viņš var darīt laimīgus arī citus. Kaut kā tā.
Katram savs. |
|
|
