Sākumā bija vārds, tad iecere un tikai tad darbība. Nākas ar nožēlu secināt, ka radošie prāti izsīkst un darbojošie mehānismi sāk iestagnēt. Trešo gadu pēc kārtas uzņemties sarīkot „Imponente Festival ”(BALTĀ NAKTS) un to darīt ar tādu bezatbildību. Domāju, ka kultūras dzīvē iesaistījušies aktīvisti būs pamanījuši to, ka trešo gadu pēc kārtas, producenti-„Imponente Festival ” ir pagadījušies vieni un tie paši „Pareizā ķīmija”? Kādā veidā viņi to dabū gatavu nav skaidrs, jo konkursā viņi piedalījušies tikai vienu reizi, un tas bija tālajā 2006. gadā. Kad ar savu izstrādāto konceptu viņi bija apmierinājuši RDKP vajadzības. Šajā barošanas ķēdē viņiem vietu un nozīmi tā arī neesmu sapratis. Sekoši, kā šie projekti, kurus Jūs skatītāji šogad redzējāt, dzirdējāt un jutāt nokļūst līdz „Imponente Festival ” programmai. Ir īpašas pielabināšanās vai draudzēšanās metodes vajadzīgas, lai būtu tur, kur nekā nav. Vai kāds ir redzējis projektu konkursu? Pastāv ideja, ka tāds nav vajadzīgs, redz kā viss no sevis atrisinās! No neoficiāliem avotiem esmu ieguvis informāciju, ka „Imponente Festival ” izmaksas ir 100 000 Ls no kuriem +/- 80% no summas ir aizgājis projektu realizācijai. Arī tos pamanīt nebija iespējams un kā noprotu kādu laiciņu vēl mums ar šo informāciju neiepzīties, jo Domes Kultūras departaments vēl līdz šai dienai nav pacenties publiskot datus par iztērētiem līdzekļīem šī pasākuma ietvarā. Otro gadu pēc kārtas esmu pats uz savas ādas piedzīvojis Ping-Pongu. Jo RDKP ir rociņas par īsu, lai menedžētu TIK vērā ņemamu kultūras pasākumu. Nākošā persona barošanas ķēdē, kuras nepieminēšana, padarītu šo tekstu par nebaudāmu un nekam nederīgu ir Solvita Krese. Domāju, ka nevajag man informēt Jūs sīkāk, kas viņa ir par putnu un ko bērnībā tā kopā ar Helēnu Demakovu ir darījušas. Es nenoliedzu viņas prāta spējas, jo būt par Laikmetīgās Mākslas Centra direktori nemaz nav tik viegli. Tik daudz jauno mākslas kritiķu un pirmā kursa mākslas vēsturnieku asinis ir jāizdzer. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka viņa personīgi ir rakstījusi radošajām organizācijām aicinājumu dalības ņemšanai „Imponente Festival”. Nezinu līdz cik radošo organizāciju rokām šī vēstule ir nonākusi, bet zinu tikai vienu, ka līdz manām tā nenonāca. Atminoties pagājušā gada „Imponente Festival ” LMC rīkoto „Mobilais Muzejs”, kura programmā mana personālizstāde nonāca negribot, nākas secināt tikai vienu-tenis ir pielīdzināms bezgalībai un Solvita Krese ir puse no tās. Par pagājušā gada problēmām, kas dotajā brīdī nav aktuālas varētu nerunāt, tikai vērā ņemams fakts ir tas, ka tik LIELAS personas nemāk strādāt kolektīvi, jo tiko jautājums skar kādu personīgi, tā uzreiz jau tiec nosūtīts kaut kur citur. Ne velti karikatūrists Herlufs Bistrups jau savā laikā bija attēlojis nabaga proletārieti, kurš iemaldījies varas gaiteņos, izziņas meklējumos, un kā beigu stadijā šis darba spēks bija sarucis līdz niecībai, kurš stāv pretī izziņu departamenta lodziņam un pretī viņam sēž uzblīdusi/korpulenta dāma. Tad nu šī dāma arī varētu būt puse no bezgalības.
Iecere-rīkot pasākumu par samērā lielām naudas vienībām, cilvēkiem, kas ikdienas rutīnā jūtas nogurdināti un priecāsies par katru viņiem pasviesto kaulu. Ja, es jau pagājušā gadā tiku izteicies par „Rīgas Svētkiem”, kas savā ziņā arī ir „Imponente Festival ”, kurā es saskatīju klaju ņirgāšanos par vārdu KULTŪRA, tad tajā brīdī man ātri aizvēra muti, sakot: „Nu tu jau zini, ka šādi tev neklājas runāt, ja vēl kādreiz esi iecerējis saņemt līdzekļus no RDKP kādu projektu realizācijai”. Tad nekas vien cits neatliek, kā noraudzīties uz pūli, kas trijās rindās spiežas pie Daugavas margām, lai kaut kur ūdenī saskatītu necilas 4 laivņas un trīs Lielmaņu straujlaivas, par kurām turklāt varēja ar SMS starpniecību balsot. Kā par jaukāko „Imponente Festival ”ūdenstransportu, kaut kā jau naudiņa jāatpelna.
„Šogad pasākumi norisinās uz vienas gaismas ass, ko veido īpašā “Baltās nakts” tramvaja līnija, kas kā mirdzošs un kustīgs jāņtārpiņš šķērso pilsētu, sākoties “klusajā centrā” pie Andrejsalas, izvijoties cauri Rīgas viducim gar Nacionālo teātri, kanālmalu, Operu, izmetot līkumu gar tirgus paviljoniem un spīķeriem, pārlienot pāri Daugavai, uzmetot skatu AB dambim un saritinoties pie Arkādijas parka.” Dzirdēju, ka šis esot bijis samērā dārgs pasākums, jo tramvaju īre nav taksometrs. Kaut kāda saprašana jau ir, tikai kā-vai tad šo pasākumu nerīko Rīgas Dome un ja rīko, tad kāpēc tas būtu tik dārgs prieks, ja Rīgas Dome jau tāpat dotē Rīgas Satiksmi no sākuma līdz beigām. Sanāca man ar diviem šiem tramvajiem pavizināties. No pirmā skata likās iespaidīgi, ikdienā jau nepabrauksi ar tik "interesanti" izdekorētu sabiedrisko transportu, bet.... ja uz šo pasākumu paraugās no MĀKSLAS VAI KULTŪRAS viedokļa, tad video, kurš ir 45 sekundes garš un atkārtojas visu laiku, kļūst ātri vien apnicīgs. Ja runā par projektiem, tad žēl, ka daļu no šiem darbiem jau esmu redzējis iepriekš, turklāt atceros, ka „Rīgas Mākslas Telpas” programmas Intro vadītājas teikto, ka mums nepatīk, ja pasākumi atkārtojas, tad es varu teikt vienu,” Karostas stāstus” biju jau redzējis. Tiku skatījis „Rozā māju”, kas pagājušo gadu atgriezās apbalvoti no kādas tur trienāles/bienāles, tiku redzējis „Gaismas Dārzu”, tiku redzējis daļu no izstādes „Nesteidzies” gleznotāju veikumiem, kā arī tiku redzējis filmu „Heima”. Vai tiešām organizatoriem (visiem) ir krīze.
Vēlos protams arī atzinīgi izteikties par projektiem, kuri manā skatījumā ir pelnījuši uzslavu.
Izstāde „Nesteidzies”-klusā nomaļā namā ieviesa dzīvību, kādu tas nebija piedzīvojis vismaz divus gadus, šī tukšā ēka, ar podiņu kamīniem tika ppiepildīta ar dzīvību un interjēra priekšmetiem-gleznām. Lieliska vietas izvēle un izkārtojums.
RIXC-vienmēr ir meklējuši augstāku patiesību un ja viņi to nav atraduši, tad domājams, ka tuvākā nākotnē viņiem izdosies sasniegt NIRVĀNU. Izpildījums-tik, cik es redzēju bija lielisks, vai kā citiem vārdiem sakot RIXCisks.
Lielākoties jau neiztika bez tuc tuc. Arī to es nupat jau sāku saprast, deja arī ir sava veida kultūra, žēl, ka tikai dejotgribētājiem bija jādejo dubļos līdz elkoņiem, kā arī žēl, ka tiem pašiem dejotgribētājiem sasolītā AMBIENT vietā bija jāloka ceļi pie electroclash stila mūzikas.
„Saproti, cilvēki izklaidējas, viņiem ir labi, ko tu vēl gribi”. Tā arī ir visa „Imponente Festival” kultūra. Zinu, ka galvas tiek lauzītas, vai Rīgai vispār ir vajadzīgs šis pasākums, es panākšu pretī un pateikšu patiesību. Ja sabiedrība tiek barota ar kombikormu un viņai hipnozes iespaidā liekas, ka tā ēd gaļu, tad nē Paldies, Rīgai šis pasākums nav vajadzīgs.
Vai patiesi ir naktis, kad vajag palikt nomodā