[	mood	|	crushed	]
[	music	|	eric clapton - tears in heaven	]

kas par depresivņiku...

sāku rakstit šeit aptuveni ap jauno gadu - ir tikai pāris pozitīvu un dzīvespriecīgu ierakstu - viss pārējais velk uz raudienu un tīņu depresiju. tas ir muļķīgi - kaut ko tik ilgi pārdzīvot. bet es nevaru ar to visu tikt galā, jo arvien jaunas nepatīkamas lietas velk mani tai visā atpakaļ. man ir bijis un vēl būs jāpiedzīvo tas, no kā visvairāk baidos un ko es galīgi negribu. ko es tādu esmu nodarījusi, ka man tam visam būs jādzĪvo līdz un cauri? es jūtos nodota. pierādās viss tas, ko esmu paredzējusi, bet ko man neviens nav ļāvis domāt, jo tās,redz, esot pilnīgas aplamības. bet aplamības kas nāk gaismā un izrādās patiesība - viss, par ko esmu baidījusies un par ko esmu nosodīta VISPĀR DOMĀT. tas viss tagad tā arī ir. man pat bail kaut ko domāt, zinot, ka vēlāk tā tiešām arī var notikt. esmu slikto lietu gaišreģe. gribu prom no tā visa. neesmu pelnījusi tam visam dzīvot līdz, visiem tiem sūdiem ko viņi dara. vins uzvedas galīgi ņi po mužikom, pareizāk sakot - kā puņķis. ne viņš ne viņa neciena mani un manas jūtas. tās ir cūcības no viņu puses. nav man vairs jēgas censties ar viņiem solidaritēties un piekāpties, jo pretī saņemu arvien sāpīgākus triecienus.

tā ir sasodīta nodevība. vismaz es zinu ar kadiem cilvekiem man darīšanas. egoistiskiem