|
[Jun. 6th, 2004|04:37 pm] |
[ | stāvoklis |
| | vējš rausta domas | ] |
[ | melodija |
| | Eine stille, die jedem krach umhüllt. | ] | Slīd spoks pa istabu Sēd mirāža uz loga Griež fantoms deju pie griestiem Skrien laumiņas kā pogas
Viss tik māņi No manas galvas Tie visi dzimst No rakstāmspalvas
Un istabas stūrī Uz skapīša malas Fotokamera Uzņem ainas manas |
|
|
Comments: |
| From: | zyto |
Date: | June 6th, 2004 - 06:39 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Truukst vaardu... pozitiivs veerteejums... ;)
--shiis eenas--shie atteeli---tas tik tuvs tam--ko es deveeju par muuusu (laikam jau par savu) eksistenci...Dzimust no rakstaamspalvas-bet muuzhiigi paliek apzinjaa...un dazhreiz zhnjaudz...
Katru dienu dzimst kārtējais rēgs, un katrs no tiem pieprasa galveno lomu, šai cīņā dažs varbūt mirst un tiek aizmirsts, taču dzīvie cīnoties plosa apziņu. Tas ir dzejnieka lāsts.
==man to reegu ir gana-man pietiek--bet ja neviens nedzims-tad vairs nebuus dzejnieka dveeseles
Un nebuus arii staastnieka vairs | |