dvēseļstāvoklis:
sad
nerimstošās balsis: klusums (parastais), kaijas aiz loga bļaustās!
Noskatījos līdz galam SEX AND THE CITY...
Lai cik dumja amerikāņu filma, tā nebūtu, bet izraisīja manī diezgan patīkamas emocijas...
Un atkal uz brīdi ļaujos ilūzijai par skaistu mīlestību, kas vienmēr pārvar visus šķēršļus... Par laimīgām un skaistām beigām!
Par patiesu draudzību...
Ja tikai realitāte kaut drusku tam atbilstu.Mana neatbilst!
Man laikam vnk ir reāls mīlestības bads, un patiesībā tāds tur iekšienē ir jau sen, cik sevi atceros!
Un dažreiz mani pārņem bailes, ka nekad nebūs, tā, ka šis nebeidzami pieaugošais un sūrstošais tukšums tiks aizpildīts, ar tādu gaišu, sirdi sildošu un saldu pildījumu!
Kādreiz mēdzu slēpties aiz grāmatām, izdzīvojot neskaitāmas dzīves un stāstus...
Tagad paslēpties vairs nav tik viegli!
Viss šķiet noticis tādā kā paātrinājumā :(
Kad biju jaunāka par visu biju pilnīgi pārliecināta, dzīvoju pēc saviem pašas izgudrotiem principiem, no kuriem nekad neatkāpos, visu zināju un ne no kā nebaidījos, bet tagad brīžiem pat vairs nepazīstu pati sevi!
Vai tas ir tāda īpaša jaunības blakusparādība, kas neļauj tev to pilnībā izbaudīt, lai vecuma galā būtu, ko nožēlot, tāpat kā visu bērnību esi nodarbojies ar to, lai ātrāk izaugtu!
Es zinu, ka iespējams mana galva pārpildīta ar daudz ko patiesībā nevajadzīgu, ko katru dienu to visu tur pārmaļu no jauna un uz rinķi!
Un tad atvēršu es acis, un man jau būs ap 40, un es domāšu par to, kāda muļķe es esmu bijusi savos 20!
Nu nevaru es tā vnk ar pilnu jaudu dzīvot...kaut pašai gribētos...Smagums!
Es patiešām būtu pateicīga sastapt kādu gudru personu, kas man atklātu pāris dzīvošanas būtības noslēpumus, un ieprogrammētu mani uz pozitīvāku skatu uz dzīvi!
Paldies par uzmanību!
Kārtējā noraušanās no ķēdes...
Lai cik dumja amerikāņu filma, tā nebūtu, bet izraisīja manī diezgan patīkamas emocijas...
Un atkal uz brīdi ļaujos ilūzijai par skaistu mīlestību, kas vienmēr pārvar visus šķēršļus... Par laimīgām un skaistām beigām!
Par patiesu draudzību...
Ja tikai realitāte kaut drusku tam atbilstu.Mana neatbilst!
Man laikam vnk ir reāls mīlestības bads, un patiesībā tāds tur iekšienē ir jau sen, cik sevi atceros!
Un dažreiz mani pārņem bailes, ka nekad nebūs, tā, ka šis nebeidzami pieaugošais un sūrstošais tukšums tiks aizpildīts, ar tādu gaišu, sirdi sildošu un saldu pildījumu!
Kādreiz mēdzu slēpties aiz grāmatām, izdzīvojot neskaitāmas dzīves un stāstus...
Tagad paslēpties vairs nav tik viegli!
Viss šķiet noticis tādā kā paātrinājumā :(
Kad biju jaunāka par visu biju pilnīgi pārliecināta, dzīvoju pēc saviem pašas izgudrotiem principiem, no kuriem nekad neatkāpos, visu zināju un ne no kā nebaidījos, bet tagad brīžiem pat vairs nepazīstu pati sevi!
Vai tas ir tāda īpaša jaunības blakusparādība, kas neļauj tev to pilnībā izbaudīt, lai vecuma galā būtu, ko nožēlot, tāpat kā visu bērnību esi nodarbojies ar to, lai ātrāk izaugtu!
Es zinu, ka iespējams mana galva pārpildīta ar daudz ko patiesībā nevajadzīgu, ko katru dienu to visu tur pārmaļu no jauna un uz rinķi!
Un tad atvēršu es acis, un man jau būs ap 40, un es domāšu par to, kāda muļķe es esmu bijusi savos 20!
Nu nevaru es tā vnk ar pilnu jaudu dzīvot...kaut pašai gribētos...Smagums!
Es patiešām būtu pateicīga sastapt kādu gudru personu, kas man atklātu pāris dzīvošanas būtības noslēpumus, un ieprogrammētu mani uz pozitīvāku skatu uz dzīvi!
Paldies par uzmanību!
Kārtējā noraušanās no ķēdes...