11:58 pm
Braucu mājās un klausījos kā aizmugurē sēdošā Lāsmiņa raud, jo viņai nedod mobilo telefonu.
Ar interesi paskatījos atpakaļ un jutos šokēta - Lāsmiņa izrādījās pieaugusi sieviete, nevis bērns.
Viņš teica tai:''Nē, es savu telefonu tev nedošu, jo tu neproti uzvesties...''
Lāsmiņa kko paraudāja, sadzirdēju vien:''iedod man paklausīties, nu lūdzu!''
"Nē, es nedošu."
Tad viņa šņukstēja un vīrišķis teica:"Nē, es tevi nekrāpju. Man nav iemesla tevi krāpt."
Un man dikti gribējās šo pāri apskatīties kārtīgi. Gribēju redzēt kā izskatās pāris, kuram ir kašķis par šo tēmu.
Bet vēl vairāk - es sāku domāt par to, vai tad tiešām lai krāptu ir nepieciešams iemesls? Vai tas tiek darīts aiz atriebības (apzinātas, neapzinātas)? Un kādēļ tad vēl aizvien ir jābūt kopā, ja otrs tā dara pāri, ka tam jāsariebj krāpjot? Un vai jābūt kopā tikai tāpēc, lai redzētu otru ciešam? Un vai tad kāds vispār var justies "labāk"?
Un kā vienmēr izsecināju, ka uz šiem jautājumiem ir ļoti daudz dažādu atbilžu.
hmmm...
Pēc 50 km Lāsmiņa bija manāmi nomierinājusies. Kašķis par telefonu un mīļāko beidzies.
Bet es viņas vietā viss tik vienkārši neļautos pierunāties un iestāstīt, ka nav nekādas mīļākās.
Telefoni tomēr ir ļoti nodevīgi. Es savējo arī nevienam nedodu.