| Nov. 27th, 2010 @ 11:25 am sapņi |
|---|
Current Music: Track 005
tātad par sapņiem.
vispār iepriekšējā naktī nogulēju kādas 12 h. nu nebija tā, ka biju nogurusi, bet vienkārši aizmigu skatoties filmu "Viens pat mājās.." pirmajās 20 minūtēs. Tā no 21.00 līdz šīs dienas 9.00 gulēju. Būtu jau labi, ja būtu izgulējusies, bet redzētie en-tie sapņi dara mani nemirīgu vēl šobrīd.
Tātad viss sākās ar ar koncertu, kuru protams, es kavēju. līdz ar to sapnī nesaprotu kāpēc nevaru noskriet 5 metrus līdz kultūras nama or something like that. Un man kā cilvēkam, kurš ierodas netikai laikā, bet 5 min. pirms laika, vienkārši tracina ārā, ja es kavēju. līdz ar to sapnī uz sevi dusmojos un ienīstu par visiem 100 punktiem un līdz pašām asinīm. tad vēl ik pēc 1 metra satieku cilvēku ar kuriem neesmu runājusi gadsimtu. Un negribu runāt vēl vienu gadsimtu uz priekšu. Un tas arī mani nokaitināja! Tāpēc andri ar lielo S! Beidz nākt pie manis ciemos sapņos! esmu no tā jau nogurusi!!
Beigās man zvana diriģente un saka: "Paldies, esam nodziedājuši bez tevis." Es neko pagriežos uz otru pusi un dodos tālāk. Un te pēkšņi esmu 2vu istabu dzīvoklī. Neliels, iekārtojums nu tāds... padomju laika stils. Tās vecās sekcijas + dīvāns un kaut kāds paklājs pie sienas. Pieskatu bērnus (nepazīstamus), un kā veca ome kaut ko burbuni pie sevis. Neatceros, laikam kaut kādu bezsakaru. Un tad vienai meitene atnāk pakaļ tēvocis. Nu tāds omulīgs onkulis. Pajoko un blā blā... Te meitēns, kad saģērbies jautā: "Tēvoc, vai man atkal būs tev jāsēžas klēpī. Es ļoti negribu un ir bail!"
un tajā brīdī man vienkārši WTF???? Ko man tagad darī, jo es nojaušu, ko nozīmē tāda veida klepī sēdēšana. BR... sastingstu un klausos tālāk. Tēvocis atbild, ka tas tak ir tik patīkami, jo es tevi paceļu tuvāk mēnesim, lai arī zvaigznes varētu saredzēt tuvāk... utt.
(tajā brīdī man bail. ko darīt. jo ja meitene turpinās un izstāstīs visu. "labais tēvocis" sapratīs, ka es saprotu un tad ilgi negaidot var arī mani paņemt klēpī.) Kad meitene sāk jau ar roku rādīt, ko tēvocis viņai dara, es viņai uzkliedzu: "Pietiek! Nevēlos tālāk dzirdēt!" un tajā brīdi pamostos sēdus savā īstajā gultā. Nopūšos, paldies dievam, ka tas bija tikai sapnis.
bet ar to vēl nakts nebeidzās. aiziet nākošais "levels"
esmu ciemos pie savas draudzenes un viņas meitiņas. viņa ļoti pricīgi rāda kā mazā jau iemācījusies staigāt. Bet tajā pašā brīdī krāmē mantas, jo viņai steidzami jāizbrauc no valsts. Es viņai palīdzu. Nesu mantas uz mašīnu un pekšņi iekrītu dīķi, bet ne tā vienkārši. bet tā pavisam dziļi. un redzu kā grimstu dūņās un gaišums virs manas galvas paliek arvien mazāks un mazāks. līdz beidzot es sevi piespiežu cīnities un vrizīties augšup. Tajās dūņas sataustu pakāpienu un ievelkot dziļi elpu (es esmu ūdenī! :D ) virzos uz augšu. Tiek līdz galam.
un atkal pamostos dzivajā un nodomāju. Paldies Dievam tikai sapnis.
Nepaiet ne minūte. Nākošā lieta.
Kaut ko meklēju nepazīstamā pilsētā. ielas svešas, māju sienas svešas... redzēju frizētavu. strādāja divi melnādainie. neko. caur logu uzsmaidīja man. es devos tālāk. Nokļuvu interesantā vietā. Vietā, kur viss bija atļauts. nebija aizspriedumi. viss bija brīvi un nepiespiesti. Fonā skanēja maiga mūzika. Visapkārt bija tādi mazi buduāri. Vienā no viņiem mani aicināja iekšā. Es piekritu. Pēc brīža sajutu gan vīrieša, gan sievietes glāstus pār manu ķermeni. Sajutu interesantas, siltas trīsas sevī. Nenoliegšu, man pat patika. Nodomāju, ja vēl kādu ilgu laiku būšu brīvas meitenes statusā, varbūt man mainīt orientāciju, jo man pat ir nojausma, ka un kas man panāktu nedaudz pretī.
No tā visa dīvainā arī pamodos. Nedaudz nožēlējo, ka tas bija tikai sapnis.
Bet ar to arī vēl viss nebeidzās.
Turpinājās ar to, ka man nepazīstamā pilsētā kā izrādās bija Madona. Šājā pilsētā es zinu tikai 2as ielas, pārējais man ir miglā tīts un tāpēc meklēju pareizo ceļu uz autoostu, lai nokļūtu mājās. nevaru atrast. eju atkal garām tai frizētāvai un mani jau tur aicina iekšā. Es saku, ka vēlos tikai izmazgāt matus. man atbild, ka par mani parūpēsies. Bet vai tiešām frizētavās, lai izmazgātu ir jāizģerbjas kailai un jālien vannā???
bet neko, es toizdaru. Kamēr melnais fēno manus matus, viņš stāsta interesantus stāstus par manu Māsīcu un viņas draugu, un beigās piesaka, ja satiec, lai pasveicinot viņus. Bet man protams nav ne jausmas no kā. un tālāk atkal dodos meklēt autoostu. Un nevaru samklēt. ir jau tumšs un man liekas, ka pēdējais autobuss ir aizbraucis. Un tad es apstājos. un aiz bailēm, skumjām un grūtsirdības (or something like that) raudu. Vēlos mājās un siltumā. Jo, kad paraugu plaukstas ir tik nenormāli auksti, jā tik ļoti, ļoti.
Pamostos ar asarām acī. Spilvens kaut kur aizmests, sega arī. un ir 8.30 no rīta.
Nezinu smieties vai raudāt. Bet jebkurā gadījumā vēlos parunāties ar kādu (Z. Freida) freidīgo cilvēku. par to, ko nozīmē mani sapņi...? Ko signalizē mana zemapziņa...?
Un vēl. Vēlos, lai mana šausmīgā prakse ātrāk beidzas, jo jūtu, ka nedaudz jūku prātā.... |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}