way down
« previous entry | next entry »
Apr. 30th, 2011 | 10:45 pm
Garīgais: nav
man liekas, ka es šodien gandrīz nomiru. vairākas reizes.
joprojām mirstu.
bet viss sākās vakar vakarā, kad n-tās nomoda stundas beidzot lika par sevi manīt. kad es attapos uz balkona ar nodzisušu cigareti rokā, lūdzot māsai, lai nogriež klusāk mūziku. kad viņa skatījās nedaudz izbrīnīta, nedaudz skumja un noteica ''bet es jau nemaz neko neesmu ieslēgusi..''
un tādā brīdī tu pēkšņi atjēdzies, ka nav viss tik labi un skaisti kā liekas. tu iekrīti gultā, lai aizvērtu acis un izslēgtu pasauli, bet miegs par tevi ņirgājas.un tad vienā brīdī iestājas tumsa un kādu laiku ir miers.
līdz brīdim kad nedaudz pēc deviņiem rītā uzmācīgi sāka zvanīt telefons un es biju pietiekoši liels idiots, lai atbildētu. lai gan pirmās pāris minūtes vispār nebija ne jausmas, kas notiek. šis rīts pilnīgi noteikti nebija tāds, kādam tam būtu jābūt. tas nebija nekāds.
E: ...jā...?
K: čau, te Kriss. man tev baigais lūgums (ar uzsvaru uz baigais).
(Kriss, kas, pie velna, ir Kriss...un tad nāk atklāsme, kas šim rītam nav pārāk patīkama. Kriss ir tieši tas Kriss, kas man maksā algu. un viņa zvans neliecina ne par ko labu..)
E: ak jā..čau..labrīt..es laikam gulēju
K: vari šodien nostrādāt līdz vakaram? Artis ir slims un Santa viena pati netiks galā..
(nē es jau nemaz neesmu pa pusei miris un dzīvot nespējīgs..nolādētais Artis..slims, kā tad, gan jau atkal savas dumjās spēles pārspēlējies..bļ**&%#$)
E: jā..labi...pēc stundas būšu
.....
tā noteikti nebija saprātīga atbilde. šim rītam vispār nekas nebija pietiekoši saprātīgs. Justī vēroja manas mokas ar nosodošu skatienu. Ja tu nomirsi, es uz bērēm neiešu, teica mana mīļotā māsa un demonstratīvi izgāja no virtuves, kamēr es cīnījos ar kafiju - mazāko ļaunumu, kas spētu mani kaut nedaudz atdzīvināt, neizsaucot sirdslēkmi vai ko vēl skaistāku. jā, es zinu, ka esmu idiots. dažreiz. dažreiz vairāk nekā vajadzētu.
vismaz es biju pietiekoši gudrs, lai izsauktu taksometru, nevis mēģinātu aizbraukt pats vai vismaz ar sabiedrisko. nu jā mani diez kā neiedvesmo vēlme kļūt par orgānu donoru. arī doma par spiešanos pie autobusa durvīm, kamēr miljons pēc pansionāta smaržojošu pensionāru vēro katru tavu kustību, nelikās diez ko vilinoša.
narvesens, kafija, cigaretes un vēl kafija. pēkšņi piezagušās galvassāpes un sirds, kas draud izlekt pa muti. stundas, kas velkas kā mūžība un Santa, kas, redzot manu nožēlojamo stāvokli, izrādās pats jaukuma iemiesojums. paldies viņai par to.
S: tu laikam galīgi neesi izgulējies..
E: kaut kā tā...
S: vakar ballīte?
E: ne gluži..
vakar..ha, vakar es jau biju miris, bet ballīte..cik nu to tā var nosaukt, bija..aizvakar..laikam. pfff.
un tad, un tad mans apjukušais prāts izspēlēja kaut ko pavisam neloģisku. tā pavisam vienkārši, it kā tas visu laiku būtu bijis manā galvā.
E: ko tu rītvakar dari?
es pajautāju pilnīgi automātiski. un uzreiz atjēdzos. what-the-hell.. es pajautāju un nespēju saprast kāpēc. taču galvā bija pilnīgs tukšums. vienīgā doma kas tur vēl bija atlikusi izmisīga kliedza pēc miega. restart. shut down. sleep. forever. kaut kā tā.
es cerēju, ka viņa nav dzirdējusi, taču kā jau tas vienmēr notiek..viņa pasmaidīja un teica ka nekas īpašs neesot ieplānots.
un tad es sarunāju tikšanos ar savu darba kolēģi. un man joprojām nebija ne jausmas kāpēc. arī šobrīd nav.
________________________________________
vakars. mājas. ziņa T.D.: mirstu. ballītes nebūs.
bezjēdzīga cīņa ar miegu, līdz padevos, ieslēdzu pc un pasūdzējos netam, cik šodien viss ir hujova. tieši tā - hujova. parasti es nelamājos.
šodien nekas nav parasti.
es izslēgšu telefonu un gulēšu trīs dienas no vietas.
vsjo.
joprojām mirstu.
bet viss sākās vakar vakarā, kad n-tās nomoda stundas beidzot lika par sevi manīt. kad es attapos uz balkona ar nodzisušu cigareti rokā, lūdzot māsai, lai nogriež klusāk mūziku. kad viņa skatījās nedaudz izbrīnīta, nedaudz skumja un noteica ''bet es jau nemaz neko neesmu ieslēgusi..''
un tādā brīdī tu pēkšņi atjēdzies, ka nav viss tik labi un skaisti kā liekas. tu iekrīti gultā, lai aizvērtu acis un izslēgtu pasauli, bet miegs par tevi ņirgājas.un tad vienā brīdī iestājas tumsa un kādu laiku ir miers.
līdz brīdim kad nedaudz pēc deviņiem rītā uzmācīgi sāka zvanīt telefons un es biju pietiekoši liels idiots, lai atbildētu. lai gan pirmās pāris minūtes vispār nebija ne jausmas, kas notiek. šis rīts pilnīgi noteikti nebija tāds, kādam tam būtu jābūt. tas nebija nekāds.
E: ...jā...?
K: čau, te Kriss. man tev baigais lūgums (ar uzsvaru uz baigais).
(Kriss, kas, pie velna, ir Kriss...un tad nāk atklāsme, kas šim rītam nav pārāk patīkama. Kriss ir tieši tas Kriss, kas man maksā algu. un viņa zvans neliecina ne par ko labu..)
E: ak jā..čau..labrīt..es laikam gulēju
K: vari šodien nostrādāt līdz vakaram? Artis ir slims un Santa viena pati netiks galā..
(nē es jau nemaz neesmu pa pusei miris un dzīvot nespējīgs..nolādētais Artis..slims, kā tad, gan jau atkal savas dumjās spēles pārspēlējies..bļ**&%#$)
E: jā..labi...pēc stundas būšu
.....
tā noteikti nebija saprātīga atbilde. šim rītam vispār nekas nebija pietiekoši saprātīgs. Justī vēroja manas mokas ar nosodošu skatienu. Ja tu nomirsi, es uz bērēm neiešu, teica mana mīļotā māsa un demonstratīvi izgāja no virtuves, kamēr es cīnījos ar kafiju - mazāko ļaunumu, kas spētu mani kaut nedaudz atdzīvināt, neizsaucot sirdslēkmi vai ko vēl skaistāku. jā, es zinu, ka esmu idiots. dažreiz. dažreiz vairāk nekā vajadzētu.
vismaz es biju pietiekoši gudrs, lai izsauktu taksometru, nevis mēģinātu aizbraukt pats vai vismaz ar sabiedrisko. nu jā mani diez kā neiedvesmo vēlme kļūt par orgānu donoru. arī doma par spiešanos pie autobusa durvīm, kamēr miljons pēc pansionāta smaržojošu pensionāru vēro katru tavu kustību, nelikās diez ko vilinoša.
narvesens, kafija, cigaretes un vēl kafija. pēkšņi piezagušās galvassāpes un sirds, kas draud izlekt pa muti. stundas, kas velkas kā mūžība un Santa, kas, redzot manu nožēlojamo stāvokli, izrādās pats jaukuma iemiesojums. paldies viņai par to.
S: tu laikam galīgi neesi izgulējies..
E: kaut kā tā...
S: vakar ballīte?
E: ne gluži..
vakar..ha, vakar es jau biju miris, bet ballīte..cik nu to tā var nosaukt, bija..aizvakar..laikam. pfff.
un tad, un tad mans apjukušais prāts izspēlēja kaut ko pavisam neloģisku. tā pavisam vienkārši, it kā tas visu laiku būtu bijis manā galvā.
E: ko tu rītvakar dari?
es pajautāju pilnīgi automātiski. un uzreiz atjēdzos. what-the-hell.. es pajautāju un nespēju saprast kāpēc. taču galvā bija pilnīgs tukšums. vienīgā doma kas tur vēl bija atlikusi izmisīga kliedza pēc miega. restart. shut down. sleep. forever. kaut kā tā.
es cerēju, ka viņa nav dzirdējusi, taču kā jau tas vienmēr notiek..viņa pasmaidīja un teica ka nekas īpašs neesot ieplānots.
un tad es sarunāju tikšanos ar savu darba kolēģi. un man joprojām nebija ne jausmas kāpēc. arī šobrīd nav.
________________________________________
vakars. mājas. ziņa T.D.: mirstu. ballītes nebūs.
bezjēdzīga cīņa ar miegu, līdz padevos, ieslēdzu pc un pasūdzējos netam, cik šodien viss ir hujova. tieši tā - hujova. parasti es nelamājos.
šodien nekas nav parasti.
es izslēgšu telefonu un gulēšu trīs dienas no vietas.
vsjo.