> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Aprīlis 16., 2006

10:59 - lielās dienas būtībā lieldienas ir tikpat kritiskas kā reklāmās minētās sieviešu kritiskās dienas, kur meitenes izvēlas sēdēt uz baltiem kokvilnas palagiem un joprojām grib peldēt basēnā un nodarboties ar līdzīgām ikdienišķām lietām. Mūsmājās lieldienas ir kritiskās dienas visbiežāk tieši olu krāsošanas nepieciešamības dēļ. Man nav ne jausmas, kā ar to tiek galā citās ģimenē - vai viņi tur paši savas vistas tur, vai iet uz veikalu/tirgu/lauku saimniecībām kautkādos īpašos laikos, vai kā, bet.. bet mūsmājās olas tiek nopirktas pēdējā brīdī un parasti tiek nopirktas tās, ko neviens cits RIMītī līdz sestdienas vakaram nav iekārojis. Līdz ar to, mēs jau kuro gadu krāsojam brūnās olas (kāda starpība krāsot baltās vai brūnās olas, ja reiz funktieris ir olas nokrāsot, un vienīgā krāsu palete, kur baltās ieliek brūnajām ir dzeltenā un gaiši zilā - taču es mierīgi aru iztikt kā bez dzeltenas tā zilas olas). Nu lūk, mamma vakar nopirka kautkādas 'brokastu olas' un jau veikalā saklausījās, ka "šitajām olām ir plānāka miza kā parastajām tieši tāpēc, ka tās ir lielākas kā parastās". Tad nu mans pienākums bija tās dabūt novārītas un citā krāsā. Ņemot ārā no plastmasas iepakojuma, atklājās, ka viena ola jau ir saplīsusi, un ņemot vērā, ka ledusskapī stāvēja vien tikai viena ola, bet karbonādei vakaram ir vajadzīgas divas, es vārīties 'uz lēnas uguns un pieber sāli' liku tikai deviņas. Uz lēnas uguns, sāļā ūdenī vāroties, nesaplēstas beigās palika četras. Tb mana cīņa pret olām beidzās kā 4:9 (10, ja skaita to, kas jau sākotnēji bija saplēsta). Tā nu arī rūpīgi nokrāsoju koši oranžas etiķkrāsā.

(ir doma)