Šorīt aizrāvās elpa, atceroties kādu vidusskolas pēdējās dienas notikumu. Manai latviešu valodas un literatūras skolotājai bija divi muzikāli dēli. Vecākais, kas tikai gadu iepriekš bija pabeidzis to pašu skolu, kuru grasījos es, bija aizgājis traģisko bojā. Atceros, ka vienu pašu satiku skolotāju, kas nāca man pretī un es viņu sveicināju. Viņas acis bija sarkanas un viņa man neatbildēja.

Aizskrienot mājās, sāku mētāt savas istabas mantas pa gaisu, noslaucīju galdu tīru un lādēju Dievu. "Ak tāds Tu esi, aukstais ķēms? Viņai taču sāp. Par ko? Kāpēc? Kādā jēgā?"

Tikai šodien, lasot Dons Žuāns sapratu, ka dievišķība slēpjas vien cilvēka (vai citas dzīvas būtnes radīšanā), neko citu viņš ietekmēt nevar. Zaratustra, Dievs ir miris. Kur pārcilvēks?