snie · ka

uzspiedu uz zobubirstes šķidrās ziepes.
kādu nedēļu jau iestājusies neverbālā stadija, haha. Jūtu, ka negribu ne sēdēt, ne pļāpāt ar kursabiedriem, pat ne labrīt, ne veiksmi. Jā, jā, dalīta bēda un tā tālāk, parasti visu kolektīvo sāpi atlaiž, kad kopā nosmejam, ka "neesam normāli". Bet biedriem savukārt iestājusies žēlošanās un šķendēšanās stadija, un to es nepanesu. Tātad izolējos.

-- ja tu mūžīgi izvairies un noslēdzies, kā tad citi ieraudzīs tavu brīnišķīgo personību?
-- kādu brīnišķīgo personību? haha
nespēju nepasmieties. Brīnišķīgums tik nevietā likās, bet terapeite pavisam nopietni aizrādīja. Par pasmiešanos arī aizrādīja - ka smejos par visu vietā un nevietā. Gadi pagājuši, joprojām neesmu atšķetinājusi, kas tajā frāzē man tik nepieņemams, ka par varītēm jāatsmej, tiš, nost.
citās ziņās uzrakstīju sen nedzirdētam "vai būs laiks sazvanīties?" un šis priecīgs, "jā, būs".