Gribas uzrakstīt... Laika nav un, šķiet, nekad vairs nebūs.

Sajūta ir dīvaina. Vēl jau neko nezinu, bet... Prātā iekļūst tāds sīks "Ja nu..."

Tā nu es prātoju... Vai man būs gana spēka paraudzīties apkārtējiem acīs un dzīvot tālāk ar paceltu galvu? Vai man būs gana spēka sākt atkal no gala? Vai es spēšu būs Fēnikss? Vai varbūt man lemta mūžīga salšana un tik smags darbs, ka dienas beigās vairs nevar iztaisnot pirkstus? Varbūt tā dzīve, ko biju izsapņojusi, pagaisīs kā jebkurš cits sapnis, rītam pieklauvējot pie loga rūts. Un ko vecāki? Visu laiku izvairījos no tā, ka varētu sagādāt viņiem vilšanos... Un ja nu tagad nākas viņus TIK ļoti sarūgtināt?

"Ja nu..." un meli... Nedomāju, ka būšu spējīga pateikt taisnību. Es dzīvoju melos. Es meloju tik bieži, ka pati vairs nesaprotu, kas ir patiesība un kas nē... Kāpēc? Tāpēc, ka negribu likt vilties. Tāda varbūt muļķīga iegriba - dzīvot tā, lai citi sagaida no manis tieši to, ko cerējuši, vai pat nedaudz vairāk. Un tagad meloju.

Kādreiz es domāju, ka melot ir grūti, ka to nespēju. Domāju, ka nosarkstu, iedomājoties par to vien... Bet tagad... Jūtu savādu atvieglojumu, ka varu pateikt tieši to, ko cilvēks gaida. Man jau nav žēl. Un to nevajadzētu uztvert par nodevību vai kaut kā tā... Bet meli paliek meli...

Trakākais ir tas, ka esmu sākusi ne tikai melot citiem, bet arī pati sev. Sastāstu kaut kādas muļķības un tad domāju, kā gan es spēju tam visam noticēt. Diemžēl spēju...

"Zinu, Mans Prāts, cik esi gudrs. Tu dari visu, lai man vieglāk, vismaz pagaidām. Kaut gan būtu labāk, ja Tu darītu to, ko gribu es, nevis Tu pats...
Tā nu, Mans Prāts, būdams gādīgs kā mamma, Tu paturi tikai to, kas mani nesatrauc. Nav ne rītdienas eksāmena, ne nepagatavotu vakariņu... Un mājās aizbraukušu, mani sagaidīs mazais suņuks, aiz prieka luncinādams asti un nēsādams apkārt manu čību...
Tādēļ, lūdzu, nejaucies tur, kur nevajag. Atdod to maznozīmīgo nieku, ko citi labprāt dēvē par realitāti, un ļauj man pašai izlemt, ko mest pār bortu un ko paturēt. Galu galā reiz taču nāksies saskarties ar sekām un ko tad? Laidīsies lapās? Nu nē... To es nepieļaušu...
Šie nav draudi, nepārproti... Tikai tāds mazs brīdinājums... Mājiens...;)"

Lūk, piemērs. Sevis mānīšana dara vieglu tagadni, bet līdz neiespējamībai sabojā nākotni. Un tagad man jāsadzīvo ar saviem meliem. Jātiek galā, kaut gan nāk jau jauni meli, kas atnes mieru. To draņķa maldīgo mieru, kas, ja tā turpināsies, iedzīs mani kapā.
Ak, jel... Glābiet mani, dariet kaut ko... kāds... Pati esmu pārāk dziļi tajos sūdos iekšā, lai vairs spētu sevi izdabūt laukā...