Paldies par kafiju ar auzu pienu, paldies par ziņām, paldies par nedēļu pavadīto pie Maestro, paldies par Diseldorfu un pastaigām pa promenādi, paldies, ka ir kāds, kurš uzklausa manu intimidating klātbūtni (aizvakar vēl viena draudzība iepauzēta, pulciņš līdzi turošo lēnām sarūk), paldies par beidzot 30 gados atnākušo apziņu, ka esmu baigi foršā un ka cilvēkam vispār nav gods sevi nolikt. Esmu beidzot gatava lielajai dzīvei. Vēlos nomest Austrumeiropas nastu un dzīvot pilnā potenciālā.