Cilvēki un pirmie iespaidi. Sākumā visi šķiet kā pēc sejas plastiskās operācijas - baltās marlēs tītī.
Apbintēta galva ar daudzām, daudzām marles saitēm ap to.

Ja vien jau pašā sākumā kaut kas neizskaidrojams neliek atstāt bintēto galvu tāda kā tā ir, sākas attīšanas process.
Pirmās ir baltas, tīras, viegli noņemamas un nekaitīgu iespaidu atstājošas marles kārtas.
Ar katru slāni tas viss kļūst piņķerīgāk. Marle sapinas, reizēm to ir grūti dabūt vaļā.
Mezgli var kļūt tik cieši, ka vienīgā iespēja ir tos pārgriezt. Ar to tad dažiem šis process arī beidzas.

Ja tomēr nē - nāk vēl "labāka" daļa, kur jau nākas saskarties ar dažādu - tiešu un netiešu - cīniņu atstātajām pēdām, morālajām strutām, sāpēm...
Tam visam urbties cauri nav patīkami un rodas vēlme to visu pamest. Lielākoties tas pat ir pareizākais.

Tomēr reizēm ir jānonāk līdz galam, jāpārvar sevi un jāturpina tīt vaļā, lai saprastu cik lieliska, kaut arī ar dažādām dzīves atstātām rētām, tomēr ir seja - tas patiesais cilvēks, kas apslēpta aiz tām daudzajām saišu kārtām.


Es laikam esmu sapinusies kaut kur starp morālajām strutām, asinīm un iespējamu aukstasinību tajā sejā, kuru nāktos ieraudzīt.