Jau 15.maijs, drīz tie fucking exāmeni...
labi, angļu valoda tas tā, bet matemātika (mūža bieds), vnk nelabi metās kaut par to domājot!
Un tad vēl skolas exāmeni...
Teorētiskais, protams, mani nebaida, bet nu praktisko galīgi nemaz negribās...
Vispār negribas neko! Gribas pamosties 30.jūnijā, kad visi tie murgi būs garām!!! Un cerams neatgriezīsies, neteikšu vārdu nekad,jo visādi ar to vārdu gadās! Palikšu vnk pie tā lai neatgriežas, un beidz bojāt dzīvi, jo tāpat jau tur viss ir beidzies, atlicis tikai piebeigt! Vai nu arī tas piebeigs mani!
Zinu jau zinu, ka nepiebeigs, bet nervus gan panīcinās ārā!
Ceru, ka vasarā izdosies aizbēgt prom! Prom, prom un vēlreiz prom! Un man vienalga, pat ja būs jāvergo,tas neatlīdzinās to, ka varu kādu mirkli būt kur citur!
Tā teikt, pameklēt tālāko dzīves ceļu, kurš tā mazliet ir kkur pazudis!
Nejūtās jēga gandrīz nekam...Un kad tas pārejas vecums vienreiz beigsies vai krīze, vienalga kā to nosaukt....Esmu iestigusi savā purvā un dzīvesprieka vairs gandrīz nemaz nav palicis!
Brīžīem liekās, ka viss varētu būt labi, bet tad atkal viss jūk un brūk, un atkal sākās no sākuma!
kā tikt no tā visa ārā? šad un tad izliekos, bet nu cik tad ilgi var izlikties un priecāties par to, par ko nemaz negribās priecāties! Izlikties, ka viss ir labi, bet tā nemaz nav!
Protams, nenotiek jau nekādas traģēdijas un katasrofas, bet iekšā ir pilnīgs draņķis no kura gribēdams nevar vaļā tikt! Viss krājās un krājās, un nemaz neiet prom!
iekšā ir tāds panīkums.Melns caurums, kurā viss pazūd...
PROM! Izrauties no visa prom un uzelpot, sakārtot visu savā galvā un dvēselē, un rast jaunu iemeslu, lai kustētos uz priekšu!
Jā, es noteikti nenovērtēju to, cik labi man patiesībā iet...pie visa vainīga tā melnā viela, kas tur kkur iekšienē mutuļo!
labi, angļu valoda tas tā, bet matemātika (mūža bieds), vnk nelabi metās kaut par to domājot!
Un tad vēl skolas exāmeni...
Teorētiskais, protams, mani nebaida, bet nu praktisko galīgi nemaz negribās...
Vispār negribas neko! Gribas pamosties 30.jūnijā, kad visi tie murgi būs garām!!! Un cerams neatgriezīsies, neteikšu vārdu nekad,jo visādi ar to vārdu gadās! Palikšu vnk pie tā lai neatgriežas, un beidz bojāt dzīvi, jo tāpat jau tur viss ir beidzies, atlicis tikai piebeigt! Vai nu arī tas piebeigs mani!
Zinu jau zinu, ka nepiebeigs, bet nervus gan panīcinās ārā!
Ceru, ka vasarā izdosies aizbēgt prom! Prom, prom un vēlreiz prom! Un man vienalga, pat ja būs jāvergo,tas neatlīdzinās to, ka varu kādu mirkli būt kur citur!
Tā teikt, pameklēt tālāko dzīves ceļu, kurš tā mazliet ir kkur pazudis!
Nejūtās jēga gandrīz nekam...Un kad tas pārejas vecums vienreiz beigsies vai krīze, vienalga kā to nosaukt....Esmu iestigusi savā purvā un dzīvesprieka vairs gandrīz nemaz nav palicis!
Brīžīem liekās, ka viss varētu būt labi, bet tad atkal viss jūk un brūk, un atkal sākās no sākuma!
kā tikt no tā visa ārā? šad un tad izliekos, bet nu cik tad ilgi var izlikties un priecāties par to, par ko nemaz negribās priecāties! Izlikties, ka viss ir labi, bet tā nemaz nav!
Protams, nenotiek jau nekādas traģēdijas un katasrofas, bet iekšā ir pilnīgs draņķis no kura gribēdams nevar vaļā tikt! Viss krājās un krājās, un nemaz neiet prom!
iekšā ir tāds panīkums.Melns caurums, kurā viss pazūd...
PROM! Izrauties no visa prom un uzelpot, sakārtot visu savā galvā un dvēselē, un rast jaunu iemeslu, lai kustētos uz priekšu!
Jā, es noteikti nenovērtēju to, cik labi man patiesībā iet...pie visa vainīga tā melnā viela, kas tur kkur iekšienē mutuļo!