Gan sveces zeltainā gaisma, gan tumšās ēnas spēlējas pār pērļaino ādu. Un liekas, viņa to jūt, augums pieglaužas te reizēm vēsajai tumsai, te alkstot siltuma – zeltainajai liesmai. Sveces liesmas notrīsot vien mūziķa elpā, spilgtina vai izgaisina atspulgu pret spodro virsmu. Klavieru skaņas paliek ar vien retākas, līdz apklust pavisam un spēlmaņa pirksti drīz izvēlas kvēlojošo ādu taustiņu vietā.