Šķiet, ka būs jāsāk arī uz un no darba doties ar Alfrēdu. Tam man ir 2 pamatoti iemesli:
1) nezinu vai mana vārīgā kuņģa dēļ vai kā cita, bet man gandrīz katru reizi paliek slikti trolejbusā un knapi izturot es esmu laimīga tiekot ārā Ģertrūdes ielā. Bet mans prieks ir īss, jo atkal nezinu vai mana kuņģa dēļ vai pārlieku jūtīgā deguna dēļ, bet Lāčplēša ielas izpūtes gāzes turpina mani galināt nost un parasti teātrī ierodos apdullusi, mazspēkā un ar nelāgu dūšu.
2)došanās mājās pēc izrādēm sāk kļūt drusku depresīva - tās tukšās ielas komplektā ar paskumju mūziku un pēdējie trolejbusi vienai reizei ir skaisti, bet ja notiek regulāri, tad ir drusku par traku. Tā nu gāju šodien ar skumjdziesmu ausīs un skaudīgām acīm noskatījos kā pa tukšajiem trotuāriem cēli aizminās kāda meitene. Es būšu viņa. Ja saņemšos, tad jau no rītdienas.