kaķa klepus - par raudāšanu

Vakar un šodien domāju par raudāšanu. Pēdējā laikā asaras no manis spēj izspiest tikai sentimentālas ainas iekš filmām/raidījumiem/izrādēm/grāmatām. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu raudājusi par kaut kādām savām privātām nebūšanām - par neizdošanos darbā, par nenotikušu mīlestību, par netaisnību, par to visu, kā man nav ko varētu vēlēties citādāku, par cilvēkiem apkārt un sajūtām. Jā, ja nu vienīgi par tām situācijām, kad tiek izsaukta ātrā palīdzība un tu esi tik bespēcīgs ar to apziņu 'wtf, atkal?' .. bet izkaukties spilvenā vai saraudātām acīm blenzt spogulī un justies kā pēdējā niecība un neveiksmju perēklis - nē, to es nespēju!