24 September 2009 @ 06:04 pm
 
Dotās iespējas.
Plānošana.
Patēriņš.

Visus trīs vieno laiks. Tā lietderīga izmantošana.

Komunikācija - nevēlēšanās, nepatika, nezinu, kas īsti.

Secinājums, ka vārdos ir mežonīgs spēks. Jau domās tāds ir, tad vārdi ir vēl spēcīgāki. Esmu sākusi daudz vairāk piedomāt pie tā, ko runāju. It īpaši apgalvojumi un paredzējumi par notikumu norises gaitu vai iznākumu.
Tas piepildās +/- relatīvā kļūda. Līdz ar to, katrs rīts sākas labi un katra diena ir brīnešķīga, veiksmju, izdevību un iespēju pilna. Un noteikti nekā savādāk.

Es jorpjām maļu to pašu veco:

Veiksme ir vai nav nejaušība?
Šodien iešāvās prātā sadalījums, ka ir cūcene un ir mērķtiecīgā veiksme.
Cūcene laikam vairāk pat pieder pie nejaušībām, jo tā principā ir veiksmīga nejaušība.

Turpretī mērķtiecīgā veiksme ir tā, kas piemeklē pēc smaga, ilgstoša darba ar sevi. Tas ir tas viens mazais klikšķis dzīvē, kas atalgo ieguldīto laiku un darbu.
Jo vienmēr var pāršķirt pāri lapai, par kuru prasīs eksāmenā, vai arī arī nespēt sakombinēt kaut ko pavisam vienkāršu, kas šķiet neiespējam dēļ stresa blokādes smadzenēm. Un, lūk, šādos brīžos no svara ir veiksme, tā nelielā nianse, kas izšķir.


Paralēlais kopsavilkums:
Mazliet iekrājušies parādi.
Iekšējais nemiers, drūmās krāsās.
Un nākotnes kombinācija, bīdīt visu šurp, turpu... It kā jau dzīvot nākotnei visu mūžu ir bezjēdzīgi, bet bez mērķiem, vēlmes kaut ko sasniegt, idejām, gribasspēka, nākotne izplēn, tad paliek tikai tagadne, jo nākotne ir nogalināta un ar laiku , tā kā vairs nav nākotnes, paliek tikai pagātne ar aizritējušiem spožajiem laikiem, kad viss vēl bija labi.

No tā es baidos visvairāk, sajust tagadnes elpu pakausī, jūtot ka attīstība un izaugsme ir nonākusi stagnācijā.




Un visbeidzot - viss dzīvē ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Tikai skatoties no nepareizā skatupunkta attēls iznāks kropļots.