Pamodos vienu lekciju par vēlu, paspēlēju ģitāru, nokavēju autobusu, aizvilkos uz tuvāko apdzīvoto vietu, kur var tikt 4. autobusā un braucu uz trešo lekciju. Autobusā redzēju tanti, kuras seja bija tādā krāšā kā tikko no saldētavas izņemta vista. Viņa izskatījās ļoti nedzīva, bet tomēr kustējās.

Tad es iegāju grāmatnīcā, izpētīju visādus daiļumus vākos, redzēju lielu un dārgu Doors grāmatu. Nopirku vienu grāmatu par 2Ls, lai uzlabotu garastāvokli, taču tas īpaši nepalīdzēja. Bet tā grāmata mani iedvesmoja. Šim ierakstam ir kāds sakars ar šo grāmatu. Man ļoti patīk grāmatas varoņa pasaules uztvere un iekšējā monologa veids. Es reizēm domāju ļoti līdzīgi. Aptuveni kā tagad rakstu.
Pasēdēju studentu pašpārvaldē, padzēru tēju, centos justies nedraņķīgi, neko negribēju, varbūt vienīgi jebko, kas nav saistīts ar iešanu uz zviedru valodu un sēdēšanu tur.

Bija literatūras seminārs, kuram es nebiju gatavs pilnīgi nemaz. Ļoti pazīstama sajūta. Sēdēju, jutos karsti, izsalcis un miegains, lasīju nopirkto grāmatu. Seminārs bija tukša muldēšana ar lielām pasniedzēja pretenzijām uz baigo intelektuālismu teksta uztverē un autora pozīcijas vērtēšanā. Stop bullshitting, just read the book and enjoy it. Kad visi grupas biedri, kuri pirms tam bija izprašņājuši mani par to, ko es lasu tā, it kā grāmatu nebūtu redzējuši, sāka rādīt uz mani, sapratu, ka es lasu tieši to grāmatu, par kuru pasniedzējs runā. Jēss, dabūšu pluspunktiņus un būšu pasniedzēja mīlulītis, wiii. Viņam ir pasmieklīgs krievu akcents, kad viņš runā angliski. Un viņš ļoti sarkastiski izņirgājās par P.Koelju, tas mani patiešām uzjautrināja. Apkārtējie vai nu neko pieminēšanas vērtu dzīvē nebija izlasījuši, vai arī vienkārši klusēja. Piekrītu klusētājiem - ja esi izlasījis ko patiešām labu, nav ko to ķidāt un meklēt tur nezin ko. Man pret to ir alerģija jau no kādas 10. klases.

Tiku ārā no semināra, palasīju grāmatu 13 minūtes, gāju uz autobusu, iekāpu, samaksāju vienu spīdīgu ripiņu un saņemu vienu baltu, četrstūrainu papīrīti; cik absurds un smieklīgs gan kļūst viss, ja to šādi apraksta. Mēģināju lasīt autobusā, jo man bija izlādējies pleijeris. Autobusa kratīšanās un gaismas/tumsas maiņas no ielu apgaismojuma un blakus stāvošo cilvēku ēnām man izraisīja vieglu nelabumu. Pārstāju lasīt un sāku domāt par to, ka blakus stāvošais cilvēks šobrīd man aizsedz gaismu lasīšanai, tātad viņam šeit nevajadzētu būt, jo es lasu, bet viņš nedara neko noderīgu, tikai aizsedz man gaismu, tātad viņam vai nu nevajadzētu eksistēt, vai vismaz nevajadzētu aizsegt man gaismu. Ja viņš visos autobusos tikai aizsedz gaismu citiem cilvēkiem, tad viņam tiešām nevajadzētu eksistēt. Vai vismaz nevajadzētu braukt autobusos. Cilvēku vispār ir pārāk daudz un tikai nedaudzi ir jauki. (Patika vieta filmā "Tu, kas dzīvo", kur psihiatrs/psihologs stāsta, ka viņš nespēj saprast kā cilvēki vēlas būt laimīgi, reizē esot savtīgi, skopi un ļauni, tāpēc viņš vairs neārstē sādus cilvekus, bet tikai izraksta zāles - jo stiprākas, jo labāk.)

Izkāpu ārā un gāju caur mēnesīgi apspīdētu pļavu, vai arī tā bija tumša, neatceros. Ejot garām būvlaukumam, atcerējos, ka kaimiņu cacu sunītis taču paskrēja zem cementa lējēja un tika ilgi un pamatīgi mazgāts pēc tam, kad visi bija izkliegušies un izšausminājušies par šo notikumu.

Man apnika rakstīt un es sapratu, ka Doors klausīšanās ļoti klusi un caur pretīgām plastmasas tumbelēm nav paciešama un man pēc iepsējas ātrāk jādabū portatīvo un jāpārvācas pavisam uz savu istabu, kur es labprāt pašlaik lasītu grāmatu un klausītos last.fm