A mind-made-body -

no kura gala lai sāk, mani (vai maz) lasītāji. vai no rīta, ko sagaidīju pats pret savu gribu.
saraucis pieri, hellwach , ar ļoti patētiski domātu domu "gribu katru rītu savā dzīvē sagaidīt vaļā acīm", un backgroundā dobji dunošu nepārtrauktu atvieglojuma izelpu "cik labi, ka vismaz nav jūtu, cik labi, ka vismaz nav jūtu" savilktiem augšstilbu muskuļiem, neparasti, vēlreiz uzsvēršu, pamodies, pēc trim gulētām stundām un izpists dirsā.

virtuvē bija tumšs-tumšs, es piecēlos no gultas, atnācu uz virtuvi, un tur tāds sēdēju, nabaga vaļā atrautais introverts, sarauktu pieri, mēģinādams atcerēties dzīves jēgu, pazaudētu alkohola izraisītā psihozē vakarnakt apmēram līdz četriem no rīta (sešiem, ja rēķina ar visu pišanos), pazaudētu bezgaumīgās vaļībās ar tālejošām sekām - gan darbā, gan privātajā dzīvē. homoseksuāla un heteroseksuāla publiska maigošanās starp cilvēkiem, kam vienam par otru nav seksuālas intereses, ir kaut kas tāds, ko allažiņ esmu vērtējis kā sliktas gaumes zīmi, turklāt tas notika ar cilvēkiem, ar kuriem it nemaz nevēlējos satuvināties, ar tiem, kuru rīcībā nemaz negribēju nodot informāciju par to, cik vaļīgs, traks un atvērts spēju būt, šī informācija no cilvēkiem ir rūpīgi jāsargā, citādi viņi tev nosūks visu enerģiju, tā ir mana mazā māņticība, un visa šī sliktā gaume un atvērtā uzvedība, brāzies tas viss ir pāri un mani nobrāzis pagājušās nakts laikā, es nožēlojamais un nogurušais vecais dzērājs.

tagad vairs nevaru parakstīt, ir piepeši jāraud. kas arī nav brīnums, ja ievēro maigumu, ko pats no sevis sen nebiju saņēmis tik lielos apmēros kā iepriekšējā rindkopā.

bet vēl neesmu minējis daudz interesantu detaļu, tādēļ turpinājums sekos.