| |
[Jan. 5th, 2012|10:01 am] |
Runājot par aļņa pēdām ap piemājas dīķi...
Jā, emocijas tādas čuhņās ir, teiksim, "lietišķākas", jo būtībā - ja jau tu tur dzīvo, tad tu rēķinies ar realitāti.
Jā, es arī nebūšu šokēta, ja manu bērnu sakodīs odze (ok, es satraukšos, braukšu pie ārsta utt, bet...).
Es nebūšu šokā, ja man, pa mežu vazājoties vai mājās sēdot, uzgāzīsies koks. Ja es šovasar nogrimšu kaut kur Lietuvas purvos, jūs manus kauliņus nemūžam nafig neatradīsiet.
Un neesiet par to šokā, jo tas ir mans ceļš un es rēķinos ar sekām.
Mans ceļš.
Kurš sogad pat nav aizputināts, tikai reizēm noledojis (un šito ceļu jeibogu neviens nekaisīs katru rītu).
Tik daudz manī to pāķisma procentu ir - lietišķa pieeja un reizēm prieks par to, ko pilsētas memmīši sauc par kumforta un civilizācijas trūkumu. |
|
|
