Es joprojām velku gumiju. Jūtos bezspēcīga un nomākta. Un kāpēc, kā vārdā???
Vai nu ir vai nu nav. Teatrālas izrādes nekad nav bijusi īsti mana spēcīgā puse.

Maksimālisms var kaitēt, bet tai pašā laikā aizvien biežāk šķiet, ka tas nāktu par labu. Tas ir kā ar puskaltušu stādu. Ļaut nomirt pavisam (bet atmiņas par to visu tomēr paliek) vai tomēr cīnīties. Vai ir tā vērts? Vai tiešām rezultāts būs un ja būs tad kāds?