Kā viens cilvēks var būt tik drausmīgs. Paņemt taksi no centra, it kā uz manām mājām, bet aizbraukt pretēji un nopirkt puķes nakts tirdziņā? Tad atrast mūsu vietiņu un.... izmainīt to pret citu, siltāku, lai runātu. Par visu, par glāzi manā somiņā, par ziediem, par maniem stāstiem, par viņa domām. Un glāze, tā nav tikai tā starp citu. Tā ir no solījuma vasarā: „Kad Tev būs dzimšanas diena?”
„Martā!”
„Es Tev uzdāvināšu glāzes, lai tu varētu tās saplēst.”
Tas bija uzreiz pēc tam, kad saplēsu 7 mājās un 1 viņa pludmalē.
[...]
„Kādi ziedi Tev patīk?” (rudens sākums)
„Atkarīgs no sezonas, - pavasarī tulpes, vasarā puķuzirnīši, rudenī Miķelīši, bet ziemā.... Nē, ziemā tās vienkārši nosalst.”
Un tagad man ir tās skaistās tulpes. Un ko man būs darīt tālāk? Atkal ilgoties? Vāks. Bet pagaidām vien saviļņojums par mirkli mašīnas krēslā un vārdiem.