| |
|
|
..un tobrīd es vēlējos, lai kāds mūs ieraudzītu esot kopā, lai mēs tiktu nofotogrāfēti, kaut šis mirklis, kaut tikai uz īsu brīdi, paliktu atmiņā, ja ne manā, tad vismaz kāda cita, jo nebiju un joprojām neesmu viens no tiem, kurš spētu tā kādā vakarā, nostaļģijas pārņēmts, pie kāda dzēriena glāzes grimt atmiņās un apcerē par bijušo. Man bija nepieciešamas fotogrāfijas vai arī citu cilvēku stāsti, jo tos dzirdot es pieņēmu tos par savām atmiņām, jo pašam savu nebija. Mans prāts centās aizmirst un nepaturēt sevī neko, pasargājot mani un ļaujot kaut nedaudz saskatīt cerību tajā, kas vēl nolēmis gāzties pār mani, tajā, kas mani iznīcinātu, ja šī nespēja uzglabāt atmiņas man nedotu kaut mazliet pārliecības.. |
|
|
