Aiz loga trako vējš, un tas Sniega mātes spilveniem plēš vīles tā, ka neviens tās nepagūst aizlāpīt, kamēr kāda cita jau nav vaļā. Ar sniegu atnāca arī Ziemassvētku sajūta. Es no tās nobijos, un ne pa jokam... Ziemassvētki nozīmē semestra beigas un sesiju... Nu, pārbaudes darbi mani vēl nebaida, nepadarītie darbiņi gan... Jau kuru reizi grasījos tos protokolus uztaisīt, bet nesanāk... 6 nenodoti protokoli jeb neviens nodots protokols šajā semestrī... Iedomājoties vien dūša saskrien papēžos... Un ja nu akadēmiskais parāds??? Nē, tas nedrīkst notikt....

Šovakar mani pārsteidza... Un ne tajā labākajā nozīmē... Jokam izrādījās daudz nopietnākas sekas, nekā biju gaidījusi... Atbildēju kā parasti - nenopietni... Bet... viss beidzās ar to, ka viņš mani izdzēsa no sava draugu saraksta un Skype kontaktu listes... It kā uzaicināju atpakaļ, bet tagad es domāju, vai tas bija pareizi... Tā laikam ir kaut kāda īpaša spēja - likt cilvēkam justies slikti, turklāt tā, ka viņš nemaz nesaprot, par ko...