Pēdējās divās dienās esmu viņu satikusi tik bieži,kā vēl nekad šajos klusuma pilnajos mēnešos.
Vakardiena bija maģiska.Nē-nevis maģiska,bet pilna ar lietām,ko nezināju,atteicos zināt vai nojautu.
Dažbrīd liekas,ka es tiešām netīši varētu kādu novest līdz vājprātam.
Kāpēc tu runā tikai tad,kad esi iedzēris?
Kāpēc tev mani vajag tikai tad,kad esi nežēlīgi piemetis mūli?
Kāpēc ..
Beidzot es zinu,kā ir
Un nekaunēšos atzīt,ka viņu mīlu
Bet pagaidām pāragri spriest,kā.
Visam savs laiks-tā saka.
Un ,ja reiz būs lemts noprecēties sesto reizi ar viņu,tad arī noprecēšos.
Viss ir tik aizkustinoši,vismaz pirmo reizi ,kad kopš ilgiem laikiem satikāmies.
Man liekas,ka viņš jūtās kails un neaizsargāts,atklājot man savas kārtis.
Bet es esmu izsista no sliedēm.Pamatīgi,un es nezinu,ko man uz jebko atbildēt,joviss ir daudz sarežģītāk kā izskatās.
Sestdienas nakts bija raiba.
Esmu nikna un pat nedaudz vīlusies.Ja man būtu jāizsakās,es teiktu-ja tu tā vēl darīsi,es nevēlos būt klāt un kā muļķe tevi vāķīt pa pagrīdēm un nostūriem.Tas bija tik nožēlojami,ka pat taksists atteicās tevi ņemt mašīnā.Un tomēr labi,ka esi dzīvs un tev ir draugi,kaut daži draugi,kas tevi nepamet ,vārtoties pie frančiem .Esmu savu pateikusi.
Cik no tā atceries?