Nesen, rakņājoties savā istabā, uzdūros kladēm un burtnīcām, kur tika pierakstīti pirmie mēģinājumi rakstniecībā. :D Heh, tas bija pamatskolas laikā. Biju sajūsminājies par dažām grāmatām, ko biju izlasījis un pats vēlējos rakstīt. Biju iedomājis, ka spēšu uzrakstīt romānus.. Trīspadsmit gadu vecumā.. Idejas tolaik bija daudz, no kurām vien dažas spēju realizēt vairāk par x-padsmit lapas pusēm. Pārsvarā viss apstājās jau pirmajā lapas pusē. Šai tēmai jau tapa 2 ieraksti te, klabē, pavisam nesen.
Brīdinu! Turpinājumā iespējams jums būs ļoti nebaudāma lasāmviela. :D
Laifins ir rūķis.
- Haha, ar to arī viss apstājās, bija jāattīsta citas idejas. Nezinu, vai biju arī izdomājis, ar ko šis stāsts turpināsies, ar ko beigsies, kādi būs citi personāži... Pat nosaukuma nav. Tas bija vienīgais ieraksts rūtiņu burtnīcā bez vākiem un ar trūkstošām lapām. Kurš gads, nezinu, pēc rokraksta spriežu, ka pamatskolas beigas, vai pat vidusskolas sākums.. ui.
Bet te kaut kas pavisam noteikti vidusskolas laikā. Šajā laikā dzejoļiem sāku pierakstīt rakstīšanas datumus.
Viņam galva ar smagu priekš sēdēšanas
Tādēļ skolā viņam ļauts veikt gulēšanu
Ai šitas nav nekāds stāsta sākums, bet neveiksmīgs dzejolis. 12. klases beigas. Šeit ļoti uzskatāmi redzu, kāda ietekme klases atmosfērai uz manu apziņu... gan jau arī ka psihi. Gara acīm redzu vācu valodas klasi, kur salīduši pat divu klašu audzēkņi. Šajā klasē bija vislielākie dadaisma uzplaiksnījumi. Gluži kā vēsturē no fanošanas par dadaismu pārmetos uz sirreālismu. Tur arī atradu patiku pret simbolismu un, kā vēlāk sapratu, tie bija jēgas meklējumu aizsākumi.
Bet šis gan pamatskolā... 2003. vai pat 2004. gads. (spriežu pēc Gredzenu pavēlnieka grāmatu izdošanas gadiem)
(vēe!)
Ensometa ir vientuļa un mierīga pilsētiņa Vercijas dienvidos, Artu kalnu pakājē. Tā atrodas Metas ielejas pašā vidū, izvietota Ensas upes abos krastos. Ensa nes straujus un dzidrus kalnu ūdeņus, kuri teikās minēti dziedinošām īpašībām. Taču šajos laikos cilvēki tādām lietām netic, tāpat kā netic raganām un milžiem, kas reiz dzīvojuši kalnos. Tomēr kalnos ensometi* nedodas, jo baidās no vilkiem. Ensometi medī tikai putnus un meža cūkas, kas dzīvo uz Z no Metas ielejas.
* Metas ielejas iedzīvotāji
Sāku jukt... šķiet, ka daži stāsti iesākti pat 10. klasē. Salīdzināšanai un precizēšanai laikam būs jāatrod kāda pierakstu klade Tā nu man vēl mazāka patika tos pārlasīt, jo nebiju nemaz tik sīks. Nekādas izaugsmes radošumā, valodas lietojumā varbūt mazliet.
Tagad gan jebkam, ko uzrakstu, blakus piefiksēts tapšanas laiks.
Par Pītenfurnu sauca zemes gabalu, ko iekļāva Āzenupe, Troļļu kalnu un mežs, ko kopš seniem laikiem dēvēja par Njūneilu. Aptuvenu desmit kvadrātkilometrus lielā Pītenfurna pieder noslēpumainam vientuļniekam Jargonam. Aptuveni pusi no Pītenfurnas aizņēma vīnogulāji. Pārējo pusi vēl uz pusēm dalīja ābeles un plūmjkoki.
Šim pēdējām papildus biju uzzīmējis karti. Bez tekstā minētajiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem kartē iezīmēta pilsēta Vienvalde, Jargona Mītne, Āzenes pilsdrupas, Innas pils, Sakrinas prinča pils, Gulbjezers, dažas apdzīvotas vietas pie upju ietekām tajā, kā arī apdzīvota sala.
Šai reizei pietiks :D
Brīdinu! Turpinājumā iespējams jums būs ļoti nebaudāma lasāmviela. :D
Laifins ir rūķis.
- Haha, ar to arī viss apstājās, bija jāattīsta citas idejas. Nezinu, vai biju arī izdomājis, ar ko šis stāsts turpināsies, ar ko beigsies, kādi būs citi personāži... Pat nosaukuma nav. Tas bija vienīgais ieraksts rūtiņu burtnīcā bez vākiem un ar trūkstošām lapām. Kurš gads, nezinu, pēc rokraksta spriežu, ka pamatskolas beigas, vai pat vidusskolas sākums.. ui.
Bet te kaut kas pavisam noteikti vidusskolas laikā. Šajā laikā dzejoļiem sāku pierakstīt rakstīšanas datumus.
Viņam galva ar smagu priekš sēdēšanas
Tādēļ skolā viņam ļauts veikt gulēšanu
Ai šitas nav nekāds stāsta sākums, bet neveiksmīgs dzejolis. 12. klases beigas. Šeit ļoti uzskatāmi redzu, kāda ietekme klases atmosfērai uz manu apziņu... gan jau arī ka psihi. Gara acīm redzu vācu valodas klasi, kur salīduši pat divu klašu audzēkņi. Šajā klasē bija vislielākie dadaisma uzplaiksnījumi. Gluži kā vēsturē no fanošanas par dadaismu pārmetos uz sirreālismu. Tur arī atradu patiku pret simbolismu un, kā vēlāk sapratu, tie bija jēgas meklējumu aizsākumi.
Bet šis gan pamatskolā... 2003. vai pat 2004. gads. (spriežu pēc Gredzenu pavēlnieka grāmatu izdošanas gadiem)
(vēe!)
Ensometa ir vientuļa un mierīga pilsētiņa Vercijas dienvidos, Artu kalnu pakājē. Tā atrodas Metas ielejas pašā vidū, izvietota Ensas upes abos krastos. Ensa nes straujus un dzidrus kalnu ūdeņus, kuri teikās minēti dziedinošām īpašībām. Taču šajos laikos cilvēki tādām lietām netic, tāpat kā netic raganām un milžiem, kas reiz dzīvojuši kalnos. Tomēr kalnos ensometi* nedodas, jo baidās no vilkiem. Ensometi medī tikai putnus un meža cūkas, kas dzīvo uz Z no Metas ielejas.
* Metas ielejas iedzīvotāji
Sāku jukt... šķiet, ka daži stāsti iesākti pat 10. klasē. Salīdzināšanai un precizēšanai laikam būs jāatrod kāda pierakstu klade Tā nu man vēl mazāka patika tos pārlasīt, jo nebiju nemaz tik sīks. Nekādas izaugsmes radošumā, valodas lietojumā varbūt mazliet.
Tagad gan jebkam, ko uzrakstu, blakus piefiksēts tapšanas laiks.
Par Pītenfurnu sauca zemes gabalu, ko iekļāva Āzenupe, Troļļu kalnu un mežs, ko kopš seniem laikiem dēvēja par Njūneilu. Aptuvenu desmit kvadrātkilometrus lielā Pītenfurna pieder noslēpumainam vientuļniekam Jargonam. Aptuveni pusi no Pītenfurnas aizņēma vīnogulāji. Pārējo pusi vēl uz pusēm dalīja ābeles un plūmjkoki.
Šim pēdējām papildus biju uzzīmējis karti. Bez tekstā minētajiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem kartē iezīmēta pilsēta Vienvalde, Jargona Mītne, Āzenes pilsdrupas, Innas pils, Sakrinas prinča pils, Gulbjezers, dažas apdzīvotas vietas pie upju ietekām tajā, kā arī apdzīvota sala.
Šai reizei pietiks :D