Tantrejs un Demorēna |
[Mar. 8th, 2004|12:49 pm] |
Spogulis sašķīdis tūkstoš lauskās, Nobiris pāri melnajam kaķim. Asiņo cilvēks atmiņu drupās Un bilst ar saviem pēdējiem vārdiem:
"Neteikšu es ardievas tev, Taupīšu šos Svētos vārdus sev, Netiks tev mana atvadu doma, Pasaule skarbā, galvenā loma."
Mirkļus iepriekš viņš savas domas pauda: "Tava būtība laupīja manu garu, Zinu - par mani nebūs, kas rauda, Nu lūkoju vai aiz spoguļa tikt varu."
Pabeidzis runu, skrējienu sāka Pretī smīnošam atspulgam savam. Dunēja soļi, un brīvība nāca, Bet liktens neļāva nokļūt līdz galam.
Krīt karkass gar zemi, dzīvība plēn. Durvjailē šņukst meitenes tēls: "Nē, kamdēļ tā, man' mīļo zēn, Kamdēļ tu guli tik nedzīvs un cēls?
Kam skrēji vien tālāk, neapstājies? Kam domas vērsi prom no sevīm? Es gaidīju, lūdzos, lai atgriezies vēl. Taču vairāk nespēšu dzīvot bez tevīm!"
Pie mīļotā krūts ar asarām glaudās, Caur spoguļa šķēpeļu sienai tā spraucās. Dāvā vēl skūpstu lūpām saltajām, Un aizplūst asins pār rokām baltajām.
Ar ēnām it klusi piezogas nāves Eņģelis atbrīvot no zemes to garus. Pie viņu kapa var redzēt iz tāles - Divi dižkoki mezglo krustā zarus. |
|
|
Comments: |
tu mani mazliet samulsināji..
| From: | halceon |
Date: | March 17th, 2004 - 05:02 pm |
---|
| | Re: offtopic | (Link) |
|
...
kādā vīzē? | |