zemapziņas dīķis - 21.-24.06.09.

Šoreiz nekādas pasakas.
Vasaras saulgrieži paši par sevi ir maģiski, nav nepieciešams garš stāsts, tikai vārdi, kas izsaka daudz. Vismaz man.
Atmiņas un atziņas:
20.06.
1. Vilciens. Braucam svinēt saulgriežus ar senlatviešu tradīciju ievērotājiem. Jutu, ka būs neaizmirstams vakars. Nekļūdījos.
Ceļā atminos vakardienu Ķengaragā. Kā jau ciemiņš, apēdu pēdējo zemeņu tortes gabalu un ap diviem naktī pieprasīju, lai ar mani dejo tango. Jā patiesi, es vēlos apgūt šo deju.
2. Esam klāt. Pastaiga gar Gaujas stāvkrastu šaurajām takām un ložņāšana pa klintīm. Mājās, pļavā neizpaliek neliela lomu spēle – klusuma spēle. Visi no sākuma bija murrājoši kaķēni, nejautājiet man, kādā veidā tik nevainīgs sižets varēja parvērsties par asiņainu bojeviku ar dažādiem cīņas mākslas paveidiem. Lieki teikt, ka parasti uzvar šaujamais „koks” vai zombji...mmm... labi, parasti uzvar tikai zombiji.
3. Līdz ar saulrietu vācam ziedus vai ozola zarus vainagiem. Veselas divas varavīksnes pavadīja mūs pļavā. Laba zīme.
Ja grib piedalīties vienā no vakara noslēguma rituāliem, tad jāsalasa pušķis no 9 augiem (laimīgs skaitlis).
Pēc vainagu pīšanas pilnīgi obligāta ir pankūku pauze. Ņammm.
4. No ziediem, kas paliek pāri no vainaga pīšanas ir „jāuzklāj” ugunij gulta. Jāuzceļ ugunskura vidū koka mājiņa un ātri jāiededzina (vēlams ar dabīgiem materiāliem – neizmantojot papīru, tikai skaliņus. Nedrīkst uguni bakstīt ar grābekli vai citiem asiem priekšmetiem! Lai tā man un Jums būtu mācība), lai kaut cik varētu paglābties no odiem. Sadodamies rokās, dziedam un ejam apli ap ugunskuru. Liesmu lapas deju vējam līdzi.
5. Kamēr vēl nav pienācis laiks doties uz Gauju, lai veiktu attīrīšanās rituālu, tikmēr var pasildīties pie ugunskura un pie cilvēku dziesmām.
6. Pie Gaujas odu nav. Velkot nost drēbes nav vēsi. Auksti paliek vien brīdī, kad pārbīsties, ka Gauja aiznesīs Tevi prom pie ūdens gariem. Peldēties šajā viltīgajā upē es neiesaku, bet nopērt savu kailo ķermeni ar vībotnēm var gan.
7. Pēc piedzīvojumiem Gaujā var itin labi sasildīties lecot pāri ugunskuram.
8. Pēdējais rituāls ir sagaidīt uzlecam sauli un noskalot savu seju un pēdas rīta rasā.
Pēc tam „arlabunakti” teltī.
21.06.
1. Drusti. Tur nebija tik intīma gaisotne – apmēram 150 cilvēku vai pat vairāk, apsēduši vienu mazu kalnu.
2. Noauj kājas un pa spirāli kāp augšā kalnā, tas aizņems vismaz pusstundu, bet toties atbrīvos no liekajām domām. Saules ceļš.
3. Padzeries no avota pie kura aug milzu egle.
4. Jāņtārpiņu takas. Viņi zina, kur mūs aizvest.... līdz pamestām sliedēm, kurām neredz gala un tālumā var dzirdēt ripojam spoku vilcienu.
He, un es patiešām redzēju zemapziņas dīķi, kādu to biju iztēlojusies. Zemi koki ar platām lapotnēm. Saknes nevar redzēt, jo tās paslēptas ūdenī. Dīķis pilns ar augošiem kokiem un visa šī aina tumsā un ēnās no mēnesgaismas. Kokos vajadzēja augt ūdensrozēm.
5. Danči, danči un snauda pie lielajiem Jumja vārtiem. Turpat Tevi silda arī ugunskurs. Un tā līdz skaistas, klusas dziesmas Tevi pamodina – Saule lec! Un tas viss kā pasakā. Miglas segas pār zemi. Koku galotnes ir kuģi, lielajā jūrā. Saule tik maiga, viņa kautrīgi paskatās pār koku galotnēm. Cilvēku dziesmas viņu vilina un viņa ar jau lielāku pārliecību parādās visā savā skaistumā. Atceries latviešu animācijas filmu „Kaķīša dzirnavas”. Noskaties. Sapratīsi par ko es runāju.
23.06.
1. Stopējam uz Alsungu pie vienas mākslinieces.
Jā, man patīk braukt bagāžniekā un klausīties latviešu „Oueen” jeb grupu „Līvi”.
2. Vairāk miera un mazāk cilvēku. Divi vien mēs iekārtojamies dīvānā un skatāmies filmas. Satraukumi un piedzīvojumi, lai ir rīt.
Lai nāk viļņi.
Jūrkalnes stāvkrasts un balodīši (gan putni, gan pārīši segās un smiltīs).