ar kājām zemē un degunu mākoņos

Klīst pa ielām.
Izstāde ar gleznotiem pasaules bērniem, kura neatstāj pilnīgi nekādu iespaidu.
Iemalkot mohito un pie blakus galdiņa atpazīt cilvēku, ar kuru šad un tad notiek virtuāla sarakste, bet kuru es nepazīstu, tāpēc arī sveicināties nav jēgas.
Ieklīst apskatīt fotogrāfijas, kur mazs bērns rabarberos palika atmaiņā visvairāk.
Tad Gauja, veci žurnāli un piedzēries puisis, kurš mēģina stāstīt par Enguri, Dairu, kuru visi pazīst, un vēl kaut ko. Tik traki un patiesi nebiju smējusies sen.
Un pēkšņi Kasablankā tik skaista, draiska un smeldzīga franču mūzika. Kā kompensācija par tā arī neapmeklēto Sapņu fabriku.
Un tad sapnis, kurā tusiņš turpinās tik reāli, ka es varētu galvot, ka tur biju... kaut arī turp neeju. Varbūt tieši tādēļ jāviesojas sapņos.

Dažkārt vietas, notikumi un cilvēki tev vienkārši skrien virsū. Dažkārt tu viņus meklē un nevari atrast. Dažkārt izvairies, bet tik un tā nevari aiziet.