03 Oktobris 2012 @ 12:35
 
Savādi ir dažreiz iedomāties, ka tu esi radusies, sajaucoties savu vecāku sulām. Ka māte tevi ir turējusi rokās un zīdījusi. Ka vecākais brālis ziņkārības pēc ir iebāzis savu pirkstu tev- kailam zīdainim- starp kājām. Ka vecmāmiņa ir mācījusi tevi peldēt, turot jūras viļņos uz rokām. Savādi ir domāt par to, kā kādreiz tev ir pieskārušies vīrieši. Par to sajūtu, kad tevī ir dzimumloceklis, par to neatkārtojamo un ne ar ko neaizvietojamo sajūtu.  Viņa rokas tavos matos, viņa elpa tev uz kakla, viņa tumšais skatiens, ielūkojoties tavās neaizvērtajās acīs. Un tad tu guli naktī viena gultā uz muguras. Tu esi slima un tev nav spēka, un tumsa ārā aiz taviem logiem ir tik auksta un drēgna, ka tu vari to sataustīt pat no savas gultas. Un tev ir pilnīgi vienalga, vai tu dzīvo vai mirsti tobrīd. Neviena vairs nav, īpaši tevis.
 
+