šodien ārā ir pasakains laiks. neskatoties uz to, ka man aukstums ir jau galēji piegriezies, es tikko ļoti ļoti sapriecājos, iznākot no pils. pils pagalmā un arī manas mājas pagalmā saule dienas vidū spīd, ja vispār spīd, kā tādā Kolizejā - no visām pusēm, lai gan drīzāk no augšas, bet spīd viss uz vidu un nav vispār vietas ēnai.
nu lūk. un viss šis mans lielais prieks par sauli mijās ar vēl lielākām ilgām pēc pavasara. jo tad saulesbrilles somiņā būs automātiski, nevis man būs iepriekšējā vakarā jānoskatās laikaziņas, lai zinātu, ka nākamajā dienā, briļļuki jāpaņem līdzi. vēl pastāv pagājušogad radusies teorija par to, ka, ja saulesbrilles nēsā visu laiku, tad ir tas ir apmēram tā pat kā smaidu izraisošie saldumi pirms fizikas stundām - vienkāršiir ilūzija par to, ka ir labi un paliek arī labi.

ar šo es ievadu sevi filozofijas mājasdarbam, kur šoreiz gan es pati tik daudz nefilozofēšu, un varbūt tādēļ tieši vēl vairāk to darīšu šeit. lai gan visu, ko gribēju, jau pateicu.

šodien sapratu, ka varbūt vakar vajadzēja nosvinēt manu palikšanu budžetā un visas citas izdevušās un noslēgušās lietas sakarā ar skolu, atkal nonācu pie secinājuma, ka man jau kādu laiku ir tā pieaugušo fāze, kad es nevis atrodu aizbildinājumu, kādēļ esmu ballējusies, bet otrādāk - es atrodu izskaidrojumus, kādēļ neballējos, lai gan bija dēļ kā.
lai nu kā.
mans jaunais dzīvokļa iekārtojums ir lielisks, tagad gribās vēl tikai citas krāsas.
tagad jāpaēd kaut kas, lai, kā saka mans superīgais angļu valodas pasniedzējs, man nav vēlāk kā tārpam jātirinās pils pagalma mauriņā, jo nav bijis ko ēst. say WHAT?