leda

esmu šeit, bet nezinu, ko ar to visu iesākt..
vēl brīdi gribu pārdomāt vai ir tā vērts..

atceros bērnībā ar draudzeni reizēm pēc abpusējas vienošanās viena otrai lasījām priekšā savus ierakstus dienasgrāmatā... protams, gribējās zināt, ko raksta viņa un gribējās uzklausīt draudzenes domas par ierakstiem manā lapu kaudzē.. smieklīgi, bet tā gribējās dzirdēt apliecinājumu, ka ne man vienīgajai aprakstītie notikumi un domas šķiet svarīgas un pārdomu vērtas. tomēr katru reizi pēc kopīgas ierakstu atklāšanas jutos nelaimīga - tā it kā kāds būtu iebridis mana dzīve mazliet par daudz..

arī tagad ir brīži, kad gribu uzklausīt citu domas, bet šoreiz gan tikai tās, kuras izteiktas tāpēc, ka gribas ko piebilst, nevis tāpēc, lai komentētu manu kārtējo izgājienu vienkārši tāpēc, ka esam paziņas vai draugi..

nav vajadzīgs muļķīgs žurnāls internetā, ja gribas uzklausīt draugus..

godīgi sakot, pagaidām nezinu kāpēc tas vispār vajadzīgs. varbūt, lai domas, kuras lido apkārt, reizi pa reizei piesietu un par tām padomātu tad, kad to vēlos - pēc dienas, divām, simts vai vairs nekad.. un varbūt tāpēc, ka tieši tāpat kā bērnībā reizēm vieglāk saprast (..), kad redzi savas domas sastopamies ar citām..

...atmetot sajūtu, ka kārtējo reizi kāds sarkanpunktotos gumijniekos ielāčojis priekšnamā..